Valentīna Brūniņa

SIA LAUX saimniecība Dikļu pagasta Robežniekos 1 darbību sāka vien pirms pāris gadiem, taču šajā īsajā laika periodā ar savu aktivitāti un drosmīgajām idejām jau paguvusi iegūt atpazīstamību visā novadā.

«Elsiņu, tā savu sunīti saucam, pirms trim gadiem nopirku no audzētājas Anetes Kalpinovas. Ar domu iet uz izstādēm. Mums tolaik jau bija patversmes suns, ko atvedu no Cēsīm, viņš ģimenē ir vēl tagad.

Saulgriežu vakarā Dikļos, Neikenkalna dabas koncertzālē, tika sumināti ikgadējās ziedu ugunskuru veidošanas akcijas dalībnieki.

Par Kalniņu ģimenes ņufīti Cukuriņu «Sirdsāķīšos» rakstīju pirms pāris gadiem. Šīs šķirnes suņi, īpaši puikas, parasti izaug iespaidīgi lieli. Interesanti, kāds tagad izskatās mazais Cukuriņš? Par savu milzīti, ģimenē mīlēto Cukuru stāsta saimniece LINDA KALNIŅA. 

Mujānu Izglītības biedrība dibināta 1921. gadā un jau nosvinējusi savu lielo apaļo jubileju.

Kad ieradāmies «Mežiņos», tur valdīja aktīva rosība – starp vistām, pīlēm, trušiem, kazlēniem un citām radībiņām skraidīja bariņš Trapenes bērnu, kurus uz Mini zoo bija atvedis autobuss. Ekskursiju aktīvā sezona sākusies! 

Valmierā, Leona Paegles jeb tagad Pāvila Rozīša ielā, IRITAS RAMATAS-LĀCES suņu frizētava no grāmatnīcas ēkas pagrabiņa Rīgas ielā, kur tā iepriekš darbojās, pārnāca pirms četriem gadiem. Lēmums no pilsētas centra aiziet uz nomaļāku vietu tika pieņemts, jo tur nebija iespēja ievilkt kondicionieri, kas īpaši noder vasarā. Arī telpas jaunajā adresē ir lielākas, ir ventilācija, un Irita joko, ka tagad savus četrkājainos klientus viņa beidzot tā pa īstam ieraudzījusi dienas gaismā. 

Viduslaikos Valmiera bijusi knapa. Kā lai nebūtu, ja aiz Dzirnavu ezeriņa un upītes jau sākās Valmiermuiža, pāri Gaujai Kaugurmuiža, bet aiz Jāņparka – Kokmuiža. Kur tad Valmiera varēja izplesties?

Noslēgumam tuvojas Mediju atbalsta fonda atbalstītā projekta «Mēs paši» rakstu sērija «Esi vesels!». Šajā reizē, turpinot aizsākto sarunu ar Novada pašvaldības Sporta pārvaldes vadītāju RIHARDU ZALTI, neliels ieskats veselības veicināšanas iespējās Valmieras novadā.

«Tolaik vēl dzīvojām dzīvoklī, kad abi vecākie bērni bija sadomājušies par kaķīti, pie tam kādu īpašāku. Tā mājās ienāca īsspalvainā persiete Pamela. 

Veikali pilni izaicinājumu. Plašā piedāvājumā gan saldināti dzērieni pudelēs ar krāsainām etiķetēm, gan kārdinošas tortes un kūciņas vitrīnās. Ja vēl pa veikalu izplatās tikko ceptu smalkmaizīšu smarža, tai pretoties ir gandrīz neiespējami. Doma jau skrien tālāku ceļu – līdz tasītei kafijas, ko malkojot, kūciņa vai tortes gabaliņš labi iederēsies.

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā izbrūvētā alus apjoms samazinājies vairāk nekā divas reizes, kļūstot par pārliecinošiem alus importētājiem, kamēr krievu nacionālā dzēriena degvīna pārdošanas apjomi Latvijā ievērojami auguši.

«Tik bīstama pārvietošanās pa ietvēm sen nav piedzīvota. Ārprāts! Biju priecīgs, ka vakarā laimīgi tiku mājās no darba,» otrdienas rītā pieredzē dalījās ne viens vien. 

Pieļauju, ka daudzi no mums bērnībā vai jau patstāvīgajā dzīvē lolojuši domu par SAVU kaķīti vai sunīti. Valmierietes AIGAS BALULES vēlēšanās piepildījās, kad viņa satika mazulīti MIU.

Aizvadītajā ceturtdienā Vaidavas kultūras un amatniecības centrā atklāta SNIEDZES SPROĢES alus kausu un glāžu izstāde.

Par «Zaļās skolas» sākumu uzskatāms 2013. gada 6. augusts, kad tika nolemts dibināt privāto mācību iestādi.

«Astoņus gadus pastāvējām kā biedrība, un pirms trim gadiem, kovida laikā, nolēmām, ka jādibina sociālais uzņēmums, jo biedrībai ar sociālā uzņēmuma statusu nebija iespējas piedalīties projektos, kuros varēja gūt atbalstu reālajiem pakalpojumiem. Patiesībā mēs visus šos gadus jau darbojāmies kā sociālais uzņēmums, tāpēc 2021. gadā tika nodibināta SIA.

Kocēnu Kultūras nama jauktais koris «Imera» pavisam nesen atgriezies no Portugāles, kur piedalījās Starptautiskajā koru konkursā «Lisbon sings!». Par to, kā mūsējiem tur gājis, ko dzirdējuši un redzējuši, arī par atgriešanos ikdienā «Liesma» sarunājās ar kordiriģentu IMANTU TOČU.

Jau pavisam agrā bērnībā vecāki mazulim rokā dod zīmuli, aicinot kaut ko uzzīmēt. Un sākas jauns, aizraujošs piedzīvojums! Ar laiku no švīkām jau parādās kas atpazīstams, un, ja zīmēšanu neizkonkurē citas nodarbes, šis piedzīvojums ja ne turpinās, tad kaut kur zemapziņā vēlēšanās iemācīties zīmēt klusībā gruzd, līdz izlaužas ar apņēmīgu: «Gribu zīmēt!»

Tiklīdz iestājās ziema, mans seniors, runcītis Semjons, kurš jaukā laikā ļoti labprāt dzīvojas pa pagalmu un pašam vien zināmām vietām ārpus tā, no mājas nu iziet negribīgi un uz īsu brīdi. Aizdomājos, kur sniegputenī un spelgonī paliek kaķīši, kuriem nav ne māju, ne saimnieku, kas vienmēr raugās, lai bļodiņa būtu pilna? Vai ir kāds, kas arī par viņiem iedomājas? 

Kocēnu sporta nams atkal piedzīvojis labas pārmaiņas – treniņi un sacensības kopš vasaras beigām notiek uz sporta zāles grīdas jaunā seguma. Par šo sportistiem nozīmīgo notikumu «Liesma» sarunājās ar Kocēnu sporta skolas direktoru JĀNI DAINI.