Aivars Ustups

Tāpat kā citās dzīves jomās strīds starp tiem, kuri satraucas, ka pēdējā laikā klimats mainās pārmērīgas sasilšanas virzienā, un tiem, kuri gluži kā iepriekšējais ASV prezidents Donalds Tramps pat deklaratīvi paziņo, ka nekādu klimata pārmaiņu vispār nav, šķeļ daļu sabiedrības arī Latvijā.

Ierasts domāt, ka mežos sastopamie dažādie kokus grauzošie kukaiņi spēj vien mežaudzes bojāt. 

Nav iespējams aizsargāt dabu, ja dzīvībām netiek saglabātas izdzīvošanai atbilstošas vietas. Tādēļ, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanai, Latvijas Dabas fonds (LDF) jau septīto gadu blakus citiem dabas simboliem nosauc arī Gada dzīvotni.

Kopš 2011. gada notiek Eiropas Gada koka konkurss, kura nolikumā teikts, ka tā mērķis ir izcelt tādu veco koku nozīmi dabas un kultūras mantojumā, kuri ir pelnījuši mūsu rūpes un aizsardzību: «Atšķirībā no citiem konkursiem šis nekoncentrējas uz skaistumu, izmēru vai vecumu, bet gan uz koka stāstu un tā saistību ar cilvēkiem. Mēs meklējam kokus, kas kļuvuši par daļu no plašākas sabiedrības.»

Zebiekste ir vismazākā no sermuļu dzimtas radiniecēm. Latīniskais nosaukums Mustela nivalis  pat nozīmē – sniega sermulis. Taču ir atšķirība, ka zebiekstei ziemā ir balts viss tās kažoks, pat astes gals. Sermuļiem, kas ir arī nedaudz lielāki, vismaz astes gals ziemā paliek tumšs.

Var teikt, ka laikam vien zinātnieki zināja, ka vēl pirms iekļūšanas Eiropas Savienībā Latvijā jau cauri laiku laikiem ir pastāvējusi un izdzīvojusi izcila eiropeiska vērtība – Eiropas saul­purene.

Vasarā, jau pirms Jāņiem, Valsts zinātniskais institūts BIOR publiskoja aicinājumu iedzīvotājiem – dodoties pārgājienos gar upēm vai braucot laivās, iesaistīties unikālā sabiedriskās zinātnes iniciatīvā, proti, palīdzēt zinātniekiem saskatīt un izvērtēt dažādus ūdens plūdumam un it sevišķi zivju migrācijai traucējošus šķēršļus Latvijas upēs. 

Atkal stāvam pie gada vārtiem pārdomās – kas paliks aiz tiem, kuri aizvērsies, un kas mūs sagaida, kad it kā pa nupat atvērtiem vārtiem dosimies lauku sētā, mājas pagalmā, parkā, tagadnē vai rītdienā. Savā būtībā gan vārti, vērti ciet vai vaļā, vienmēr ir tagadnē, jo, kad ejam tiem cauri, tas ir vien tā brīža mirklis, kura tūdaļ vairs nav un tāds nekad arī vairs nebūs.

Dikļu «Zemīšos» zem vai gadsimtu vecas tūjas, iespējams, arī šonakt siltu nakšņošanas vietu atradis bariņš stirnu un noteikti uz brokastīm barotavā jau ir salaidušās zīlītes vai konkurenti zvirbuļi.