Jauks un arī diezgan jautrs Latvijā atnācis kārtējais rudens (23. septembrī pl. 5.29). To sagaidot, gan saulainu dienu bija vairāk nekā citus gadus, gan baraviku, apšu kundziņu un citu, līdz šim pat neredzētu, bet it kā tomēr ēdamu sēņu mežos pārlieku daudz. Zināma līdzība ar daudzkrāsainajām sēnēm ir mežu ielokos un ceļa malās šoruden izaugušie plakāti, no kuriem mūs uzrunā Saeimas vēlēšanās par viņiem balsot aicinošie kungi un dāmas no ZZS.
«Deleģēt pārstāvjus darba grupai ekonomiskās sadarbības, teritorijas plānošanas un attīstības jautājumu risināšanai ar Valmieras pilsētas pašvaldību» — lemts jūlijā Beverīnas novada domē. Par šo lēmumu un darba grupu pastāstīt lūdzu novada domes priekšsēdētāju CILDU PURGALI.
Šoruden, kad Latvijas mežos sākās beku un nu arī daudzkrāsaino poķu uzbrukums cilvēku prātiem, pat vispārsteidzošākie makšķernieku un mednieku stāsti nobālē sēņotāju stāstu priekšā. Tā kādam izdevies ar baravikām lielu spaini piegriezt vienas eglītes pazarēs, cits ceļmalā pamanījis no sarkanīgajiem apšu kundziņiem izaugušu norādes bultu, kas aizvedusi pie tāda šo beku klājiena, ka, tupus rāpus ņemoties, ne tikai lielo grozu, bet arī mugursomu uz vietas ir izdevies piepildīt. Šis šķiet īpašs laiks, kad cilvēkus vērtē ne vairs pēc pārticības, amatiem vai vietas deputātu kandidātu listē, bet pēc tā, ko viņš pratis mežā atrast un mājās pārnest. Ir pat jāsecina: ja šoruden neesi bekot sūtīts un tur bijis, tu faktiski neesi nekas!
Valmieras tirgū vakar ieskatījos pēc pusdienām, kad nepacietīgākie tirgotāji jau sāka saiņot maisus un krāmēt kastes, daudzas vēl pilnas ar nepārdotiem augļiem un tomātiem. Neesot vērts dažu iespējamo centu dēļ preci vītināt.
Kā ainas no nereālas filmas šķiet nesen televīzijas sižets par 1. septembri Kijevā. Tajā mazam zēnam jautāja, par ko viņš grib izmācīties. Atbilde bija skarba: «Par gudru virsnieku, lai reiz patriektu krievus no Ukrainas.» Pieļauju, ja līdzīgu jautājumu uzdotu kādam zēnam Austrumukrainā, viņš savukārt atbildētu, ka grib izaugt par karavīru, kas reiz sakaus ukraiņus.
Septembrī, nu jau mazbērnus uz skolu vadot, man atmiņā gadiem cauri skan sentimentāla, mūsdienām nemoderna, reti kur un kad vairs dziedāta dziesma: «Dar' man, tēvis, pastaliņas». Vārdu autors tai nav zināms, tādēļ daudzos krājumos tā pieteikta par tautasdziesmu. Pirms gadiem šī dziesma bija diezgan populāra.
Jāņa Endzelīna Kauguru pamatskolas direktores IVETAS RAMBOLAS kabinetā krājas savdabīgu zvanu kolekcija. Jau pagājušajā gadsimtā skolā aizsākusies tradīcija, ka 9. klases beidzēji skolai dāvina katrs savu vai arī kopīgi veidotu zvanu. Jaunākie krājumā ir šī pavasara absolventu savām rokām no māla veidotie un mākslinieces keramiķes Līgas Merginas ceplītī melni apdedzinātie. Starp daudzajiem ir arī 1998. gada absolventu dāvātais Galvenais zvans. Ilgus gadus uz mācību stundām saucošais zvans savu mūžu bija tā nokalpojis, ka prasījies uz skolas muzeju, un jaunais dāvināts kā tā aizstājējs. Ar to nu iezvana 1. septembri, arī mācību gada pēdējo dienu. Tas skan reizēs, kad kāda iemesla dēļ nedarbojas elektriskais, vai arī ir vajadzīgs dažādos skolas uzvedumos.
Brenguļu pagasta «Jaunozolos» ILMĀRU IMMURU satiekam brīdī, kad viņš izkāpj no jaudīgā un daudzpusīgi izmantojamā zemes apstrādes agregāta «Valtra» kabīnes. Tikko esot pabeidzis šķīvot vasarāju rugaini, kuru sagatavojot drīzai ziemāju sējai. Rapša lauki jau esot apsēti.
Neticami ātri, reizēm pat šķiet, ka ātrāk nekā 1. septembris, tuvojas 4. oktobris. Tad Latvijas pilsoņi, kuriem ir vismaz 18 gadu un pase vai personalizēta vēlētāja apliecība, būs tiesīgi doties uz vēlēšanu iecirkņiem ievēlēt 12. Saeimā vien 100 vislabākos no pavisam 1156 pieteiktajiem deputātu kandidātiem. Tātad pat vairāk nekā no 11 personībām (par tādu sevi laikam gan uzskata jebkurš, kas sevi izvirzījis vai ļāvis savu vārdu kādā sarakstā ierakstīt) nāksies izvēlēties tikai pa vienai.
Par jaunumiem Valmieras tirgū var uzzināt jau ceļā uz turieni, pavaicājot pircējām, kas nāk ar smagām vai vēl smagākām somām. Katra no uzrunātajām teica, ka, līdz tirgum atnākušas, nekad neko nenopirkušas projām neejot. Tā Maija uz tirgu ejot vismaz divreiz nedēļā. Tur pērk ogas, dārzeņus. Šoreiz tirgū esot daudz lielāka skaistu, izskatīgu plūmju izvēle nekā pirms dažām dienām. Arī gaileņu bari nu parādījušies. Cenas esot normālas, kopš iepriekšējās reizes neesot mainījušās. Teiksma nopirkusi burkānus, citreiz pērkot kartupeļus, jo veikalā dabūjamajiem nīderlandiešiem neesot uzticības. Šoreiz īpaši skatījusies, cik maksā krūmmellenes, kas ļoti garšojot. Nopirkusi gan neesot, cerot, ka cena kritīšoties, jo tagad par puskilograma kastīti prasot 3 eiro.
Naivi būtu iedomāties, ka atlika vien vairākiem Latvijas inteliģentiem Molotova – Rībentropa pakta 75. gadadienas sakarā pagājušajā nedēļā uzrakstīt atklātu vēstuli Vācijas kanclerei Angelai Merkelei ar aicinājumu atbalstīt NATO spēku bāzu izvietošanu Baltijā, lai viņa pirmdien jau būtu te klāt šo atbalstu apliecināt.
Valmierietis VALDIS BLŪMS sportojot (senioru sacensībās viņš piedalās cītīgi) nu izteikti tiek vērtēts vecuma grupā 70+, jo šogad ir sasniedzis pusapaļu jubileju. Tādēļ vedināju viņu uz sarunu ne tikai par sportošanu, bet par mūžu.
Ļaužu tūkstoši sestdien kājām, ar divriteņiem, daži ar elektromobili centās nokļūt nu jau devītās «Dabas koncertzāles» vietā — Siguldas Balonu pļavās. Pat labi, ka automašīnās ērti piebraukt nevarēja, bet līdz koncertzāles vietai bija jāiet labs gabaliņš pa Gaujas senleju, kur pēc nesen nolijušā lietus no kraujām vēl plūda ūdens, veidojot uz ceļa pamatīgas ūdens lāmas un dubļus. Pacietīgi tiem cauri izbridušie nokļuva pļavā, kuras nostūrī viņus uzrunāja viens no «Dabas koncertzāles» pamatlicējiem, daudzu koncertu tekstu autors, dzejnieks Pēters Brūveris. Pērn Viļķenē, kad Pētera vairs nebija, Ingus Ulmanis teica, ka viņa labvēlīgo klātbūtni kaut no debesu maliņas visa gadiem kopā strādājusī komanda jūtot joprojām, domās dzejniekam bieži padomu prasot.
Šovasar ne vienā vien situācijā jāatceras atziņa, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Glābšanas dienesta darbinieki reāli, pat daudz cītīgāk nekā citu gadu peldēties alkstošajiem atgādina vispirms būt ļoti piesardzīgiem pašiem. Stāsta, ja kāds tomēr slīkst, cerības viņu izglābt ir ar enerģisku rīcību vien pirmajās minūtēs, kad nelaime ir pamanīta. Diemžēl bieži šīs ātrās, izlēmīgās rīcības trūkst, bet pēc tam neko vairs izglābt nevar.
No katras aizejošās zaļās vasaras allaž ir kaut kas ilgāk prātā paliekošs. Šoreiz man tāds ir Alūksnes Jaunajā pilī dabas entuziastu Evas un Alda Verneru veidotais savdabīgais dabas muzejs «Vides labirints». Tur samērā nelielajās telpās ļoti pārdomāti, koncentrēti, izmantojot arī modernās tehnoloģijas, tiek stāstīts par Zemi, tās dzīļu un virszemes dabas vērtībām tādā apjomā un gudrībā, kādas citviet aizņem vai desmit reizes lielākus ekspozīciju stendus.
Ir cēloņi, un ir sekas. Bieži vien tikai tad, kad kaut kas jau noticis, sākam apdomāt, ko vajadzēja darīt, lai notikumu ievirzītu citā gultnē. Tādas pārdomas, iespējams, tagad radušās tiem, kas 12. Saeimas vēlēšanām nu uz kakla ir dabūjuši arī dažādu valdību bijušo premjeru, ministru un pa skuju taku aizgājušo partiju biedru apvienību. Tā aizvadītā nedēļa iezīmējās ar atjaunotās Latvijas Republikas pirmā premjerministra un arī 2007. gadā vēlreiz valdību veidojušā Ivara Godmaņa paziņojumu, ka viņš kopā ar Aigaru Kalvīti, Jāni Straumi, Edgaru Zalānu, Jāni Jurkānu un vēl citiem plāno startēt 12. Saeimas vēlēšanās no Aināra Šlesera vadītās partijas «Vienoti Latvijai» saraksta.
«Kāda sajūta ir Jānim, kuram Līgo svētki ir vai pašas nopietnākās darba dienas?» jautāju Vidzemes policijas pārvaldes patruļpolicijas nodaļas priekšniekam JĀNIM LŪKAM.
Vasaras vidus ir laiks, kad pret kaitēkļiem, slimībām, arī nezālēm miglo laukus. Mainīgie klimatiskie apstākļi ne vienmēr ļauj šos darbus izdarīt laikus. Pēc tam sasteigtībā reizēm kaut kas notiek neapdomīgi, rodas domstarpības.
«Kas notiek Sietiņiezī? Tur daudz kas ir salūzis. Vai līdzīgi kā Ērgļu klintis un Zvārtes iezis, kamēr tur viss nebūs saremontēts, apmeklētājiem ir slēgts, ierobežojumi nav vajadzīgi arī Sietiņiezī?» jautā valmieriete Ramona A., kurai ciemiņi no tālienes braucot.
Uzdrošinos teikt, ka viens no visbagātākajiem Beverīnas novada Jāņiem dzīvo Kauguru pagasta «Birzniekos». Te JĀŅA OSVALDA un viņa sievas Vizmas ģimenē sakuplojušas četras meitas — Monika, Dagnija, Linda un Ilva, dēls Egils un astoņi mazbērni — mazmeitas Monta, Sabīne, Amanda, Alise, Annija, Laura, Elza un mazdēls Edžus. Ne paši, ne arī jaunie gan nav attapuši kādam no kuplā pulka arī dot Līgas vai Jāņa vārdu. Bet «Birznieku» saimnieks cer, ka vēl pagūs. Viņš, kā jau kārtīgs Jānis, gan pagalmu, gan māju jau laikus bija Līgo svētkiem saposis, lai līgotājus no kaimiņiem cienīgi sagaidītu, taču ģimeniskāka, garāka pasēdēšana būšot vien uz Pēteriem, kad gan Vizmai dzimšanas diena (Jānim arī tā ir Jāņu dienā), gan vecākajai mazmeitai Montai jau ir skolas izlaidums.