Pie darba un atbildības kopš bērnības radināts

— Ja visu normāli un laikus saliek kopā, tad varēju pagūt gan nopietni pastrādāt, gan arī atpūsties. Darbs tieši svētku dienās mums bija vien reālais izpildījums. Daudz pastrādājām pirms tam, visu pārdomājot un plānojot. Aktīvs pats biju gan pirms Jāņiem, gan pēc, bet tieši 23. jūnijā kolēģi piekrita, ka man ir svētki, un es varēju nestrādāt.

No kuras puses esi?

No Vecpiebalgas pagasta, kur savu bērnību laukos pavadīju. Kolhozā tēvs bija šoferis, bet mamma laborante. Tagad vecākiem tur ir saimniecība ar apmēram 10 hektāriem lauksaimniecības zemes un vēl meža zemi. Esam kupla ģimene — trīs brāļi un trīs māsas. Starp visiem jaunākais gan esmu es, bet bērnībā visi bijām radināti strādāt vienādos apjomos, cik nu katram atbilstoši gadiem tad bija spēka. Zinu pilnīgi visus lauku darbus, pat ganos esmu gājis. Viss bija pilnā apjomā, viss ir ticis darīts, un arī tagad vecākiem bieži lauku darbos palīdzu.

Skola.

Mācījos brāļu Kaudzīšu pamatskolā, kas bija netālu no Kaudzīšu muzeja. Skoliņa bija maza, skolēnu vēl mazāk. Pēdējā klasē bijām vien astoņi. Skolotājiem iznāca laika ar katru no mums darboties, aprunāties. Žēl šīs skoliņas. Mūsu izlaidums bija pēdējais. Pēc tam to vispirms, kā jau tas tagad notiek ar daudzām mazajām skolām, aiztaisīja ciet. Tad ielaida tur cilvēkus, kas mežus zāģēja, un tie pamanījās skolu nokurināt. Citi rīko savu pamatskolu izlaidumu atceres pasākumus, bet mums vairs nav pat kopā nākšanas vietas. Tiekamies gan tagad reti, jo katram nu jau sava dzīve, savs virziens. Policijas virzienā gan no savas klases esmu aizgājis vienīgais. Vispirms uz Barkavas arodvidusskolu, kur toreiz bija apmācības programma darbam policijā.

JĀNIS LŪKSĀrijas Romanovskas foto