Aivars Ustups

Tas, ka novados darbu uzsākuši vienotie valsts un pašvaldības klientu apkalpošanas centri, vairs nav jaunums. Tādēļ šāda centra vadītājai Trikātā INESEI  KRŪMIŅAI jautāju, cik veiksmīgi darbs ir sācies.

Kad Kauguru kultūras namā Latvijas dzimšanas dienas atzīmēšanas pasākumā dažādus apbalvojumus saņēma šogad par labiem darbiem pamanītie, starp daudzajiem tika nosaukts arī novadā līdz šim mazāk zināmais autobusa šoferis RAITIS SKUJIŅŠ.

Pēc galvenās Ziemassvētku egles iedegšanas pilsētas centrā varēja cerēt, ka arī Valmieras tirgū būs sācies svētku eglīšu uznāciens. Taču pagaidām te skuju zaļums dižojas galvenokārt dažāda apaļuma un biezuma Adventa vainagu izskatā. Anatolija piedāvājumā šie vainagi rindojas cenā no 2 līdz 3,50 eiro, bet varot arī padiņģēties, it sevišķi, ja ņem vairākus. Marija gan par saviem prasa vien 1,50, taču diņģēties nav gatava. Jau tā viņa turot cenu zemāku nekā citi, kur nu vēl zemē laist. Šo vainagu gatavošanas prasme pensionārei esot viena no galvenajām piepelnīšanās iespējām. Tādēļ cauru vasaru un rudeni tiem jau materiāli vākti. Viņa katru gadu cenšoties kaut ko jaunu izdomāt. Tādi šogad ir vainadziņi, kuros virs skuju pamatnēm sarindotas izteiksmīgi brūnas ozolzīles pamīšus ar lielogu dzērvenēm.

«Nu jau ir ieradies arī lašu un taimiņu baltais sargs. Svaigajā sniegā labi redzams, kas un kur   upju krastos ir kustējies. Šorīt (iepriekšējā trešdienā — A.U.) abi ar kolēģi Mārtiņu Blauu  jau pabijām vai pie visām populārākajām nārsta vietām. Visur balts, nevienas pēdas,» tā par  sniegu priecājās DAP Vidzemes reģionālās pārvaldes Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vadītājs JĀNIS BUŠS.

Pirmdienas pievakarē no jauna sakoptajā Kauguru kultūras namā Beverīnas novada pašvaldība  sveica savējos, kuri šogad bijuši rosīgākie, izdomas bagātākie, devuši pamanāmu ieguldījumu novada labās slavas popularizēšanā.

Nav daudz skolu, kurās paralēli Latvijas vēstures stundām tiek mācīta arī novada vēsture. Beverīnas novada deputāti tādu vajadzību saskatīja jau 2011. gadā.

Šoruden, kad pa Gauju varēja izbrist cauri Valmierai, kājas vien līdz ceļgaliem saslapinot, izdevās palūkoties gan uz gultnē iegrimušiem lūžņiem, gan ledlaužu (āžu) paliekām. Atradu arī trīs pavasarī norautos savus spininga vizuļus (vietas atcerējos), vēl dažus svešos. Taču tā arī neatradu pat pazīmes novadpētnieka Kārļa Bukuma pierakstos minētajam milzīgajam Kurrata akmenim, kas pagājušā gadsimta sākumā bijis Gaujas vidū lejpus tilta. Cerēju, ka tādā seklumā kaut tā pierei vēl vajadzētu kaut kur rēgoties. Nekā.

Aukstuma nenobaidītie

Kaut arī siltums atgriezies, par neseno aukstumu Valmieras tirgū atgādina salmeņu un vainadziņos iepīto kaltēto puķu uznāciens dzīvo ziedu vietā. Nopietnākie tirgotāji, vien pāris saltos rītus paviljonos pamukuši, gan atkal ir pie āra tirgus galdiem. Kad jautāju Zentai, vai ir vērts tirgošanu ārā turpināt, viņa teica, ka ir gan, jo te tomēr prece pārskatāmāk un acīs krītošāk izliekama nekā telpu šaurībā. Tādēļ,  kamēr  traki mīnusi neuzskriešot, vilkšot vien silto jaku mugurā, vilnas zeķes zābakos, un kas gan varot būt labāks par  Valmieras vidū  svaigā gaisā pavadītu dienu. Pat ja reizēm tirgošanās rezultāts esot vien +10 eiro nulles tuvumā. Pirms mājā braukšanas par tiem 10 eiro vismaz paviljonā ne vien pietiekami lētu pienu, bet arī dažāda treknuma krējumu, biezpienu un sviestu varot nopirkt.