Katram sēņotājam savs īpašs stāstiņš
Šoruden, kad Latvijas mežos sākās beku un nu arī daudzkrāsaino poķu uzbrukums cilvēku prātiem, pat vispārsteidzošākie makšķernieku un mednieku stāsti nobālē sēņotāju stāstu priekšā. Tā kādam izdevies ar baravikām lielu spaini piegriezt vienas eglītes pazarēs, cits ceļmalā pamanījis no sarkanīgajiem apšu kundziņiem izaugušu norādes bultu, kas aizvedusi pie tāda šo beku klājiena, ka, tupus rāpus ņemoties, ne tikai lielo grozu, bet arī mugursomu uz vietas ir izdevies piepildīt. Šis šķiet īpašs laiks, kad cilvēkus vērtē ne vairs pēc pārticības, amatiem vai vietas deputātu kandidātu listē, bet pēc tā, ko viņš pratis mežā atrast un mājās pārnest. Ir pat jāsecina: ja šoruden neesi bekot sūtīts un tur bijis, tu faktiski neesi nekas!
Katram sēņotājam stāsts ir savs. Tādi ir arī otrdien rīta agrumā Trikātas mežā Torņa kalna tuvumā sastaptajiem valmieriešiem Ausmai un Hugo. Ne jau pēc baravikām te braukuši, bet gan sēņot. Ar bekām vai pilnu māju jau pievedis dēls Aldis, kas pa mežiem strādājot.
RĪTA STUNDĀ. Ausmai sēņu groziņš jau piepildījies līdz pusei, bet Hugo vākums vēl ir krietni mazāks, jo viņš ņemot tikai izcilākās.Anta Lūsas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv