2012. gadā reģistrētā Rūjienas amatnieku biedrība «Rūzele» savas darbības pamatuzdevumos ir ierakstījusi: «Apzināt un popularizēt dažādu amatu pratējus, sekmēt amatnieku un iedzīvotāju savstarpējo sadarbību, mūžizglītību un radošo izaugsmi, veicināt amatnieku un mājražotāju uzņēmējdarbības attīstību, saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu un veicināt tā nodošanu jaunajai paaudzei, motivēt cilvēkus veidot aktīvu sabiedrisko dzīvi, starptautisko sadarbību un pieredzes apmaiņu amatniecībā.»

Ar šādu uzstādījumu sev un saviem domu biedriem 2004. gadā oficiāli reģistrēja Lodes pagasta biedrību «Laņģezers». Līdz šim ar lielu apņēmību pašu spēkiem un piesaistot dažādas finansiālā atbalsta programmas, sekmīgi realizēti vairāki projekti, kuru acīmredzamākais rezultāts ir plašā apkaimē populāras aktīvās atpūtas vietas radīšana Laņģezera krastā. Kā tas izdevies, par to saruna ar biedrības «Laņģezers» valdes priekšsēdētāju, zemnieku saimniecības «Pestas» īpašnieku, Rūjienas titula «Gada cilvēks 2015» ieguvēju ARMANDU TAIMU.

Bet eņģelis uz tiem sacīja: «Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks..» Lk.2, 10

Pāvests Leo I kādā no saviem Ziemsvētku sprediķiem raksta: «ļaujiet grēciniekiem priecāties, jo viņiem tiek piedošana dāvāta». Katra bērna piedzimšana ir liels prieks vecākiem. Pirmais elpas vilciens, pirmais smaids, prieks par pirmajiem vārdiem. Tomēr Ziemsvētku prieks ir īpašs, jo īpašs ir Bērns, kas piedzimis, tas ir Kristus Tas Kungs. «Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības», raksta Jēzus mīļais māceklis Jānis. Dievs top par cilvēku. Kaut mēs spētu tikai drupačas no šī priekpilnā notikuma savā dzīvē satvert, tad mēs būtu vislaimīgākie cilvēki.

Gausi gan, bet tomēr galu galā tie atnāca: gada nogalē mēs tiekam aplaimoti ar patīkamām ziņām gan par veiksmīgu ekonomikas attīstību līdz šim, gan par ļoti cerīgām prognozēm saredzamai nākotnei. Varbūt vēl īsti ne līdz galam mūsu prātos un instinktos, taču drūmie krīzes laiki ir palikuši pagātnē.

Kopš šā gada oktobra Valmieras Sv. Sīmaņa draudzē kalpo mācītājs MODRIS ĪVĀNS. Skaitliski kuplajā draudzē tagad kalpo divi mācītāji: Edijs Kalekaurs ir virsmācītājs, bet Modris Īvāns — mācītājs.

Valmieras tehnikuma ikgadējā labdarības koncertā saziedoti 163 eiro Latvijas Radio 5 labdarības projektam «Salabo bērnību». 

Trikātiete MĀRĪTE PETROVA ir bijusi audžumamma 11 bērniem. Pašlaik Petrovu ģimenē dzīvo septiņi bez savu vecāku gādības palikuši bērni. Mārīte saka, ka labāku darbu un dzīvi pat nespētu iedomāties.

Liekas, Valmiera šajā gada nogalē ir īpaši skaista, taču, priecājoties par pilsētas mirdzošo rotu, visdrīzāk retais aizdomājas, cik liels darbs ieguldīts, lai šos gaišos svētkus mums padarītu vēl gaišākus. Tāpat pieļauju, retais zina, ka lielpilsētā Valmierā par svētku noformējumu patiesībā rūpējas vien daži cilvēki. Viņu vidū, bet reāli priekšplānā — visu ideju autore, Kultūras centra māksliniece INTA SKRASTIŅA. Sarunā ar viņu par to, kā tad top mūsu svētku prieks.

Valmieras un Valmiermuižas tirdziņos daudzo zemnieku saimniecību, mājražotāju un amatnieku produkcijas klāstā nevar nepamanīt apaļus, zemes brūnuma rupjmaizes klaipiņus un to atraktīvo tirgotāju. Nesen Valmieras Ziemassvētku tirgum ceptā tumšā maize rotājās ar zilu rudzupuķes ziedu vidū. Nu kā gan tādai neparastai maizei garām paiesi, nepagaršojot, nenopērkot un ar smaidīgo pārdevēju neaprunājoties! Tā arī tapa šī nelielā pirmssvētku saruna ar BENITU KRIEĶI — par maizi, seniem latviešu ēdieniem un zemnieku saimniecību «Buliņi» Smiltenes novadā.

Ierasts, ka decembrī Burtniekā varēja uzčāpot uz ledus un vismaz pie tik daudz zivju zvīņām tikt, lai ir ko Vecgada vakarā makā likt un var nākamajā gadā uz lielu naudu cerēt. Šogad gan decembris Burtniekam ledus vāku nesteidz uzlikt. Taču kā iepriekšējā sestdienā pierādīja brengulietis Jānis Riba, arī šādā decembrī, kas māk, tam skaisti lomi nāk.