Rūpes par vidi ir arī rūpes par ūdeņiem. Šoreiz – dažas aktualitātes par Burtnieku novadā paveikto, rūpējoties par Burtnieku, ceturto lielāko ezeru Latvijā. Pa ezera akvatoriju vasaras sezonā ikdienā pārvietojas ne tikai ar zvejnieki un makšķernieki ar laivām, bet arī  citi aktīvas atpūtas cienītāji ar vēja dēļiem, ūdens motocikliem, kruīza kuģīti, SUP dēļiem un citiem peldlīdzekļiem. Parasti ezerā vietas pietiek visiem ūdens satiksmes dalībniekiem, taču lielākās domstarpības nereti rodas par dažādām aktivitātēm, kuras cilvēki raduši un arī vēlas baudīt krastā.

Biškopis RIMANTS GAIDAMOVIČS šajās dienās ir nevaļīgs – vēl kāds bišu būris jāpārvieto, un, lai arī ieziemošana pabeigta, piebarošana joprojām notiek, tāpēc arī uzreiz ķeramies pie galvenā.

Viņi pirms divpadsmit gadiem bija līdumnieki, bet citādi, nekā tas ierasts. Pļavā, tukšā vietā Ļubinsku ģimene sāka būvēt ģimenes māju. Nevis šādu tādu, bet pamatīgu salmu māju.

Liels globalizācijas ieguvums ir resursu pieejamība un vieglā sasniedzamība, bet līdz ar to klāt arī klimata pārmaiņas, ko izraisa aizvien jaudīgāka cilvēku saimnieciskā darbība – transports, ražošana, lauksaimniecība utt.

«Līdz šim par klimata pārmaiņām diez ko nelikos zinis, bet, kad sāk pie tā ciešāk piedomāt – jā, pirmajos desmit saimniekošanas gados sējumi biežāk izsala, bet pēdējos trīs četros gados ziemas kļuvušas siltākas, vispār nekas nav pārsēts no jauna, taču pirms tam tas bija jādara vairākkārt,» atzīst viens no ievērojamākajiem mūspuses graudaugu kopējiem naukšēnietis AINIS DUKURS, kas šajā nozarē darbojas teju vai divdesmit gadus. «Vispār jau neteiktu, ka es to pārāk izjūtu, tāpat kā mēs nejūtam, ka pamazām novecojam. Arī par vasarām neteiktu, ka būtu lielas pārmaiņas, tāpat ir karstums, aukstums, varbūt vienīgi laiks kļuvis nepastāvīgāks, krasākas svārstības no silta uz vēsu un ziemas kļuvušas siltākas.»

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis kopā ir apņēmušās līdz 2030. gadam par 40% samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG), kā arī par 27% palielināt energoefektivitāti un atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, salīdzinot ar 1990. gada rādītājiem.

Rūpes par vidi – tā ir sabiedrības, tostarp valsts un pašvaldību iestāžu, ražošanas uzņēmumu, izpratne par vides saglabāšanu, nepiesārņošanu un sakopšanu. Taču ļoti būtiska ir arī pilsoniskā attieksme pret apkārtējo vidi. Nebūs melots, ja teikšu, ka tā pagaidām vēl ir samērā neitrāla, bieži vien no sērijas – ne mana cūka, ne mana druva... Taču ir arī uzteicami, iespējams, pat īpaši cildināmi un mums visiem par paraugu minami piemēri. Par vienu no šādiem patīkamiem izņēmumiem šis stāstiņš.

Saldenieku ILGAS un EGILA ĶUŽU četru bērnu ģimene zero waste principus pārmantojusi no vecākiem. Un arī ievērot iniciatīvas "Tīri. Labi. Pilsēta bez atkritumiem" ierosinājumus ģimenei nav grūti.

"Neesam ideālākais piemērs, paši vēl mācāmies saprast, ko un kā darīt," par atkritumu šķirošanu savās mājās smaidot saka Lāsma Baštika. Viens no iemesliem, kāpēc Baštiku ģimene sākusi to darīt, bijusi vēlme ietaupīt. Un, redzot, ka ietaupījums patiešām ir, pie vienas atkritumu urnas, kurā samest visu, viņi noteikti neatgriezīšoties. "Tā arī dabai esam draudzīgāki," pievienojas tētis Kārlis.

Atkritumu apsaimniekošana Latvijā kļūst arvien dārgāka. Tarifu celšanās satrauc iedzīvotājus, par iespējamo konkurences mazināšanos Rīgā un monopola nostiprināšanos nozarē trauksmi ceļ Konkurences padome. Kāpēc gružu izvešana, neskatoties uz centieniem tos šķirot, kļūst arvien nedraudzīgāka mūsu maciņiem?