Karātavu kalniņa Labais gariņš

- 25.Septembris, 2019
Pilsētās un novados
Portālā

Rūpes par vidi – tā ir sabiedrības, tostarp valsts un pašvaldību iestāžu, ražošanas uzņēmumu, izpratne par vides saglabāšanu, nepiesārņošanu un sakopšanu. Taču ļoti būtiska ir arī pilsoniskā attieksme pret apkārtējo vidi. Nebūs melots, ja teikšu, ka tā pagaidām vēl ir samērā neitrāla, bieži vien no sērijas – ne mana cūka, ne mana druva... Taču ir arī uzteicami, iespējams, pat īpaši cildināmi un mums visiem par paraugu minami piemēri. Par vienu no šādiem patīkamiem izņēmumiem šis stāstiņš.

Valmierā Karātavu kalniņa (Komjauniešu kalniņa) skvērs pilnīgi noteikti nav tā ikdienā sakoptākā vieta. Nedomāju, ka šādai aizmirstībai būtu kāds sakars ar gandrīz 100 gadus veciem ideoloģiskiem apsvērumiem, vienkārši kaut kā laika gaitā iegājies, ka šajā lielu un ilgu mūžu piedzīvojušu koku ieskautajā zaļajā zonā pilsētas apsaimniekotāju sūtīti zāles pļāvēji parādās dažas reizes sezonā, uz celiņiem un zālē samesto tukšo taru puslīdz savāc gan merkantili entuziasti, gan skvēram apkārtējo platību sētnieki, gan – nesaraujamā sasaistē ar mobilā lietošanu – darbā norīkoti skolēni vasaras brīvlaikos. Vasaras sezonā skvērs vistīrākais bija pirms vairākiem gadiem, kad tajā patiešām čakli savas darba stundas vadīja divas jaunas sievietes, tā sauktās simtlatnieces, kuras darba vietā apzinīgi ieradās jau katru rītu pirms astoņiem un visu dienu skvērā čakli strādāja. Taču šis laiks sen jau pagājis...

Tāpēc patīkami pārsteigts biju šogad, jau pavasarī pamanot vietvietām skvērā glītās kaudzītēs sakasītas pērnās lapas, arī sakrautus lielākus un mazākus vēja notrauktus un sakaltušus nolūzušus koku zarus. Bija skaidrs, ka šo darbu neveic viens vai vairāki oficiāli sūtīti pašvaldības cilvēki, tomēr tikai jūlijā man izdevās pieķert pie rokas (labā nozīmē) mūsu skvēra Labo gariņu – Gaidas kundzi (precīzākai publicitātei viņa nepiekrita). Viņa  pastāstīja, kā sākusi te pamazām visus apstādījumus kopt un zarus vākt.

Tā bijusi kāda saulaina diena aprīļa viducī, kad viņa gājusi pa skvēra galveno aleju. Pa priekšu – starp abām bijuši kādi divdesmit metri – savu mazuli ratiņos stūmusi jauna māmiņa. Diena bijusi bez īpaša vēja, taču pēkšņi uz celiņa starp abām gājējām nogāzies kāds nokaltis zars! Ne jau mazs sauss žagariņš, bet kārtīgs, smags trupelis teju rokas dilba resnumā. Ja tāds būtu trāpījis kādai no abām gājējām, sekas būtu grūti paredzēt... Aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu atzīmēt, ka tādu bīstamu, sausu un pietiekami lielu zaru Karātavu kalniņa skvērā joprojām papilnam – gan tieši virs kājceliņiem liepu, ozolu un mežābeļu sausekļi, gan zālienā viena pilnībā nokaltusi egle un arī pa pusei nokaltusi liepa (abas joprojām stāvus, bet cik ilgi?). Vai līdz šo cilvēkiem bīstamo zaru un koku piespiedu amputācijai no kopējā ansambļa tiešām jāgaida līdz pirmajam nelaimes gadījumam?

Tieši pieminētais gadījums bijis tas klikšķis, pēc kura Gaidas kundze izlēmusi savu roku pielikt skvēriņa sakopšanā. Kopš tās dienas viņa te rosās, kad vien uznāk luste fiziski pastrādāt. Gaidas kundzei drīz būs apaļi astoņdesmit, pērn viņa savā dzīvē piedzīvojusi Likteņa triecienu, tāpēc darbošanās gar dzīvžogu, uz skvēra celiņiem un zem kokiem, uzlasot zemē nokritušos zarus un zariņus, savā ziņā ir arī atslēgšanās no skumjām domām. Nē, savā iepriekšējā darba dzīvē viņa nav bijusi ne dārzniece, ne sētniece, taču ikdiena savā ziņā ar striktu kārtību gan bijusi saistīta. Vienīgie darba instrumenti Gaidas kundzei ir divas čaklas pašas rokas un maziņš plastmasas grābeklītis, ar kuru cītīgi vairākas reizes šovasar gan visi skvēra celiņi nogrābti, gan pērnās un šī gada lapas no apstādījumiem ārā izkasītas un kaudzītēs savāktas.

Precīzi netiku skaitījis, taču jau augusta sākumā skvērā bija apmēram 30 čaklās strādātājas savāktās lapu un zaru kaudzītes. Būtu vislielākā bezkaunība prasīt, lai Gaidas kundze vēl pati gādātu arī par to prom vešanu, tāpēc centos viņai palīdzēt, ieminoties par to pašvaldības uzņēmumā, kas par šīm lietām atbildīgs. Neatstāstīšu niansēs šo pārsteidzoši – vismaz mēnesi – garo, manuprāt, salīdzinoši tomēr pavisam nelielo loģistikas procesu, kura laikā personīgi par problēmu publiskā pasākumā 6. septembrī informēju arī Valmieras mēru. Papildus lūgums aiztransportēt jau savāktās kaudzītes tika oficiāli izteikts arī pašvaldības mājaslapā, līdz beidzot kādas dzirdīgas ausis atradās, un vēl pirms lielo rudens lietavu sākšanās pāris dienu laikā no skvēra tika aizvestas prom visas Gaidas kundzes savāktās kaudzītes.

Te varētu likt laimīgu punktu izcilam pilsoniskās iniciatīvas piemēram vides sakopšanā. Paldies Gaidas kundzei, manuprāt, viņa par savu iniciatīvu un nesavtīgo darbu vairāk nekā dažs labs iepriekš ar to aplaimotais būtu pelnījusi Gada Valmierietes titulu. Starp citu, viņas ikdienas darbiņi Karātavu kalniņa skvērā turpinās, un vēl nesapostajā skvēra daļā jau atkal radušās vairākas sagrābto lapu kaudzītes. Ļoti ceru, ka uz to operatīvu prom aizgādāšanu atkal nebūs jāgaida veselu mēnesi vai, nedod Dies, līdz nākamajam pavasarim!

VĀKUMS VĒL GAIDA. Ir agrs septembra rīts, un saulīte apspīd tās kritalu kaudzītes, kas savāktas Karātavu kalniņa skvēra koku puduros.

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Komentāri
Pievienot komentāru