Lai ko teiktu mūsdienu pašu modernāko izglītības koncepciju rakstītāji, lai cik augstu izglītības kvalitāti viņi solītu lielpilsētās, sava vieta Latvijā noteikti joprojām paliks arī normālām lauku skolām. Ja tā atrodas novadā, pagastā, taču liela, dzīva ceļa malā, ja skolai gadu gaitā izveidojusies arī atzīstama sporta infrastruktūra, tad šādam centram ir būtiska vieta ne tikai kopējā izglītības sistēmā, bet arī daudz plašākā ziņā visā pagastā, novadā.
«Mūsu saime, Kocēnu novada pirmsskolas izglītības iestādei «Auseklītis» pievienojot bērnudārza grupiņu Bērzainē, kļuvusi kuplāka,» stāsta iestādes vadītāja LĪGA PREISE.
Mierīgs tas topošais vidusskolas absolvents, kuram jau laikus ir skaidrs savs turpmākā ceļa gājums pēc pēdējiem skolas eksāmeniem un atestāta saņemšanas. Tādu gan vienmēr ir mazākumā – jaunieši joprojām saskaras ar grūtībām šīs atbildīgās izvēles veikšanā, un tam ir daudz iemeslu, gandrīz tikpat daudz, cik dažādo iespēju variantu.
Valmierā darbojas divas privātās pamatskolas. Kāpēc pilsētā, kurā ir piecas vispārizglītojošās skolas, un kaimiņu pagastu centros, kas atrodami vien piecu, desmit kilometru attālumā, vēl pa kādai, vecāki meklē izglītošanās alternatīvas?
Baiba Rubesa sajuta īsto brīdi un «izleca no vilciena» – viņas skaļā aiziešana no Rail Baltica projekta vadības sanāca efektīga un efektīva. Dāmām elegantā vecumā ir spēcīga intuīcija, un viņām nav arī vēlēšanās uzņemties lētticīgā virsleitnanta Sausā lomu.
Nesen Valmierā notika starptautiska konference par tēmu «Lauku telpas attīstība un sabiedrības virzīta vietējā attīstība», kurā daudzi ar nepacietību gaidīja Austrijas lektora birģermeistara Jozefa Obera (Josef Ober, Neue Stadt Feldbach) uzstāšanos par to, kā Austrijas reģions, kas robežojas ar Ungāriju un Slovēniju, ir pratis, pareizi saliekot akcentus uz savas teritorijas vērtībām un to attīstībai piesaistot iespējamos ES un pašu valsts atbalsta finansējumus, kļūt par pašpietiekamu dzīves telpu. No kuras vairs neaizbrauc, bet uz kuru brauc atpakaļ.
Šodien Valmierā sengaidīts notikums – izglītības un zinātnes ministra un LOK vadības klātbūtnē trijos pēcpusdienā oficiāli tiek atklāts jaunais peldbaseins. Izrādās, viena lieta ir visai sarežģīto un specifiskām tehnoloģijām piepildīto ēku uzcelt un aprīkot, krietnu laiku – daudz vairāk par plānoto – aizņēmusi arī peldbaseina nodošana ekspluatācijā. Tā kā šī ir trešās kategorijas sabiedriskā būve, tad te visas konstrukciju pārbaudes no Būvniecības kontroles biroja puses trīstik skrupulozas un dokumentētas ar īstiem zīmogotu papīru kalniem! Ilustrācijai: pie katras no 40 tūkstošiem (!) baseina griestu metāla konstrukciju skrūvju ir īpašs skrūvētāja un būvuzrauga marķējums. Par visu šo piņķerīgo procesu, kas no ieceres līdz realizācijai ildzis apaļus 10 gadus, Liesmai vakar pastāstīja Valmieras domes priekšsēdis Jānis Baiks:
Otrdien, 25. septembrī, Valmieras bibliotēkas direktores vietniece Svetlana Jodo, Vidzemes džudo skolas «Valmiera» vadītājs Ventis Beķeris un starptautiskās nevalstiskās organizācijas «Peace Week Institute» (Miera nedēļas institūts) prezidents Judži Mijata (Yuji Miyata) parakstīja apliecinājumu par atbalstu Valmieras vides deklarācijai.
Večiem ierastāk uz lielo ezeru kaimiņzemē doties saltā ziemā, kad Peipusā pēc bļitkotājiem sauc milzīgi starp Igauniju un Krieviju migrējoši asaru bari. Protams, gardos asspurainos svītraiņus, par kuru filejām bagātajā Šveicē – tā pirms pāris gadiem dzirdēju pašus igauņu zvejniekus stāstām – pircēji noskaitot pat 36 eiro kilogramā, ezerā var meklēt arī vasarā, taču šoreiz izbrauciens uz Peipusu bija pavisam ģimenisks. Ar virsuzdevumu – vienkārši dīki pavadīt pāris dienas dižā ezera piekrastē.
Vai zināt, ka mūsu kaimiņu Strenču novadā iedzīvotāju vairāk nevis tā galvaspilsētā, bet gan Sedā? Taču tā tas ir. Protams, Seda, kas cēlusies no kūdrinieku ciematiņa, ir vieta ar Latvijai joprojām savdabīgu nacionālo kolorītu, taču katrs izņēmums tomēr mēdz būt interesants. Pilsētas centrs, tīrs un saposts, iebraucējam neviļus liek ar laika vilcienu atgriezties pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, tai pašā laikā viena otra privātmāja ar dārzu vasaras sezonā droši varētu konkurēt ar valmieriešu būvēm Burkānciemā vai Jāņparkā.