Būvuzņēmuma SIA Sanart valdes priekšsēdētājs ARTIS KNOKS uzaicināts uz svinīgo pieņemšanu pie Valsts prezidenta. Mūsu sarunu sākot, pats atzīst, ka tas viņam bijis pārsteigums.

«Maruta mūsu novadā, sevišķi jau Ķoņu pagastā, lielu darbu ieguldījusi pagasta vēstures apkopošanai līdz pat mūsdienām, pēdējos gados rīkojot dažādas latviskas saiešanas ar dziesmām, dančiem, rotaļām, kas sasaucas arī ar valsts jubilejas reizi. Šobrīd gan Maruta ir pelnītā pensijā, bet ik pa laikam dažādos pasākumos viņa ir redzama un jūtama,» tā MARUTAS KRASTIŅAS, kas ielūgta uz Latvijas simtgadei veltīto svinīgo koncertu vietā, kur tapa Latvijas valsts – Nacionālajā teātrī, veikumu raksturo Naukšēnu novada domes priekšsēdētājs Jānis Zuments.

Uzņēmējs AINIS DUKURS uz sarunu par šodienas vizīti pie Valsts prezidenta ierodas nevaļīgs – drīz jāved sieva uz konsultāciju, jo jau Latvijas nākamās simtgades sākumā ģimenē gaidāms vēl viens priecīgs notikums –  pirms Ziemassvētkiem Dukuru sešus un četrus gadus vecajām atvasēm pievienosies brālītis vai māsiņa.

Tā ar smaidu saka mana sarunas biedrene, dzīvesgudra kundze. Gan tāpēc, ka dzimusi skolotāja ģimenē un pati tikai šajā mācību gadā sev devusi brīvlaišanu no darba Ēveles pamatskolā, gan tāpēc, ka savā mūžā no Cēsīm, kur dzimusi, cauri Priekuļiem – pirms kara – un Vecpiebalgai – jau pēc kara – nonākusi Ēvelē, tuvu mātes dzimtajam Ērģemes pagastam. Daudz ko savām acīm pieredzot un pārdzīvojot. Liesmas lasītājiem IRIDA JUKĀME vairāk zināma kā pirmā un joprojām vienīgā Ēveles pagasta tagad jau senioru deju kopas Ēvele vadītāja. Tiekamies ar viņu pērn atjaunotajā Ēveles kultūras namā, kur ikdienā saimnieko Iridas kundzes meita Anda Jukāme.

Mūsu valsts ieiet savā otrajā gadsimtā – ļoti ticams, ka tas būs nesalīdzināmi mierīgāks, raženāks un cilvēciskāks nekā tagad aizvadāmais. Pārāk vēsturiski vētraina, likteņa līkločiem bagāta, ar aklām cerībām un rūgtu vilšanos piesātināta, asinīm un asarām slacīta bija šī simtgade, un tāpēc mums ir neiespējami uz to atskatīties tikai ar viegli smeldzīgu nostalģiju.

Ir tāda sirreāla sajūta. It kā ierasta novembra ceturtdiena, un skaidri zināms, ka tieši pēc nedēļas būs tāda pati ceturtā nedēļas diena. Tomēr šī nedēļa, arī šīs dienas laikam tādas īpašas. Jo  pēdējās kādā laika nogrieznī, ko mēs lepni varam saukt par savas valsts pastāvēšanas laiku. Par pirmajiem simt gadiem. Jau 19. novembra rīts atnāks Latvijai otrajā gadu simtenī. Tātad – pavisam citāds.

Kad mūsu valsts iedzīvotājiem vai viesiem aicina nosaukt piecas, viņuprāt, Latvijas spilgtākās iezīmes, parasti vienā vai otrā secībā atbildēs skan: skaistā daba, četru gadalaiku burvība, rupjmaize, latviskās tradīcijas, Dziesmu un deju svētku enerģētiku ieskaitot, kā arī cilvēki – strādīgi un skaisti. Prieks, ka, gatavojot Latvijas jubilejai veltīto laikraksta «Liesma» izdevumu, atkal satikām tik daudzus darbīgus, izdomas bagātus mūsu reģiona ļaudis. Viņi katrs ar savu es, savu neatkārtojamo personību veido mūsdienu Latvijas stāstu, piebilstot: «Latvija – tie esam mēs!» Daudz laimes mūsu kopējā dzimšanas dienā!

Valmierietis ĒRIKS TOMSONS ir Latvijas vienaudzis. Viņš parīt svinēs Latvijas 100 gadus un gadu mijā savu tikpat lielo un apaļo dzimšanas dienu. Vīrs, kurš ir tik pateicīgs par bagāto mūžu, valsts svētku reizē tiks īpaši cildināts un saņems arī apbalvojumu «Goda valmierietis 2018».

Pirms trīsdesmit gadiem 18. novembra pievakarē Valmieras vecajā ūdenstornī svinīgi tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, kuru mastā uzvilka neformālo organizāciju deleģētie Gundabs Putniņš, Edgars Luste un Visvaldis Skrastiņš, kā arī folkloras kopas Daina vadītāja Inta Indriksone. No viņiem starp mums vairs vienīgi Visvaldis, kuram rit septiņdesmit pirmais mūža gads, taču viņš joprojām strādā savā uzņēmumā SIA VN bruģis, palīdzot dēlam Naurim uzmūrēt kādu skursteņa spici vai pārvilkt bobkatu. Pats gan atzīst, ka pilnīgi varētu iztikt arī ar savu pensiju – pietiktu gan dzīvošanai, gan teātra, kino un koncertu apmeklējumiem, šovasar, piemēram, izdevies dabūt biļetes uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu.

Viļa Rīdzenieka vienīgajā fotogrāfijā, kas uzņemta 1918. gada 18. novembrī, Latvijas valsts sākotnes vēsturisko personību vidū ir arī Jānis Alfrēds Bērziņš (pēc izpētes Nr.12.) no Rencēnu pagasta «Vecostermaņiem». Pirms trim gadiem Rencēnu pamatskolas skolniece Elīna Bombaka kopā ar muzeja vadītāju, piedaloties konkursā «Vēsture ap mums», nolēma iepazīties un apkopot uzziņas par cilvēku, kurš bijis klāt valsts dzimšanas laikā. Saliekot kopā uzzināto no Intas Pētersones Rencēnu vēstures grāmatas, tiekoties ar Ilonu Grasi (viņas māte ir J. Bērziņa māsīca) un no Ilgvara Butuļa un Gunāra Janaiša grāmatas «Valsts pirmā», atklājās, ka J. Bērziņam vienīgajam no 38 Latvijas Tautas padomes locekļiem nav ierakstīts mūžībā aiziešanas gads, tikai norāde – 196?. Izpētot iespējamos materiālus, meklētais netika atrasts. Tikai pirms mēneša laimīga sagadīšanās palīdzēja. Paldies Rūjienas muzeja vadītājai Līgai Siliņai, kura, meklējot sev vajadzīgo, nokļuva pie svarīgiem J. Bērziņa dzīves materiāliem un foto. Rīgā dzīvo viņa sievas māsas Mildas meita Mirdza Lapsa, ar kuru Līga tikās klātienē. Atrasta arī vieta, kur apglabāta J. Bērziņa ģimene, tikai nekādas norādes. Ir taču pelnījis plāksnīti?...