Valmierietis

MADARA ĶIKĀNE ir fizioterapijas centra “ALA[K]RIS” vadītāja, sertificēta fizioterapeite un trenere. Sniedz fizioterapeita konsultācijas, vada ārstnieciskās vingrošanas nodarbības individuāli un grupās. Viņas darbu ļoti atzinīgi novērtējuši pacienti un kolēģi, apliecinājums tam ir apbalvojums Gada balva medicīnā 2018 nominācijā “Gada funkcionālais speciālists”. Apbalvojumu pasniegšana ir nozīmīgs gada notikums, ko organizē un rīko Latvijas Ārstu biedrība. Gada balvu medicīnā saņem labākie nozares speciālisti.

Dažas dienas pirms 1929.gada pavasara palu kulminācijas noslēdzās viena no lielākajām mākslinieka cilvēciskajām traģēdijām Latvijas mākslas vēsturē. Pēc saprāta zaudēšanas un piespiedu ārstēšanās, trešdien, 17.aprīlī agri no rīta Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā no smadzeņu nomira ar spilgtu mākslinieka talantu apveltītais Eduards Brencēns, kura radošais pienesums un idejas ir nozīmīgi lielumi Latvijas mākslas attīstībā. Pirms dažām dienām, kad ļaunā ” slimība pieņēma asu formu” viņu ievietoja slimnīcā.

* Zviedrijā 60. gados izdots pasaulē izklīdināto šaniešu atmiņu apkopojums Jāņa Kārkliņa (1891–1975) grāmatā Latviešu Pūcesspieģelis. It kā sasauce ar Šarla de Kostēra romānu Leģenda par Pūcesspieģeli. Grāmata par Šanas biedrību un tās Virsaiti tapusi Ternejas pagastā, Rūjienas pusē, dzimušā Jāņa Abuča grāmatu apgādā Ziemeļblāzma. Šanas biedrības arhīvā atrodama atklātne, kas 1960. gada 8. novembrī zīmogota Zviedrijā, sūtīta Mr. Kārlim Konrādam. Jā, misteram viņa īstajā vārdā un uzvārdā uz veco ļaužu pansionātu Ļeņina ielā 25, Valmierā: ... tricienu tempos ar pirmrindnieku degsmi strādājot, ir uzcelts un trimdas tautas apbrīnai nodots Šanas un tās Virsaiša piemineklis 3 stāvos no 1224 plāksnēm. Punkta pielikšanas ballē (ar garīgiem iestiprinājumiem) Miķeli Amālijas d. lūdzu ierasties Ārlandes lidlaukā Sv. Lūcijas (jaunās gaismas karalienes) karnevāla laikā 13. dec., kad te izsniedz Nobela prēmijas gudrākiem un uzņēmīgākiem eksemplāriem, un Šanas tauta ieradīsies globāli no visiem kontinentiem. Čabata! Tavs būvinženieris ar liesmainu sveicienu –– J. Kr.

“Uzskatu, ka, jo veiksmīgāks ir pirmais skolotājs, jo veidojas pozitīvāka attieksme pret izglītību gan bērnam, gan ģimenei, kurai saskarsme ar konkrēto skolu ir pirmoreiz,” saka Valmieras 5. vidusskolas direktore RUDĪTE MARKUS. Viņa skolu vada jau sešpadsmito gadu, kā arī pasniedz jauniešiem vācu valodu. Rudīte Markus strādā Valmierā kopš 1987. gada pēc universitātes absolvēšanas. Perfektas zināšanas vācu valodā un tās lietošanas niansēs gan pilīs, gan būdiņās, — tā par skolotājas erudīciju saka kāda bijusī kolēģe, atceroties direktores sirdsdarbu: nu jau daudzus gadus viņa koordinē Valmieras sadarbību ar Gīterslo apgabalu Vācijā, palīdz pilsētas pašvaldībai šo sakaru uzturēšanā.  Sadarbības partnere 5. vidusskolai ir Halles vidusskola.

Maz Valmierā būs vidējās un vecākās paaudzes cilvēku, kas nebūtu vismaz dzirdējuši skolotāja Egona Tālivalža Ziediņa (1926 — 2018) vārdu. Gandrīz visu mūžu viņš dzīvoja un strādāja Valmierā. Dziļas inteliģences cilvēka un pedagoga atmiņu fragmentos varam ieraudzīt mūsu pilsētu pagājušā gadsimta 30. gados un vēlāk.

MAIJA un IVARS POĻI pērn kļuva par vienu no Valmieras Zelta pāriem: viņi ir kopā nu jau vairāk nekā piecdesmit gadus. Valmierieši viņus zina kā vienu no pašām populārākajām sportiskajām ģimenēm, un Beātes ielas nama dzīvoklī goda vietā greznojas skaista pilsētas pašvaldības balva par mūža ieguldījumu sportā.

Ir pavisam normāli, ka ziemas laikā pieklusuši darbi Valmierā šobrīd lielākajā ielas rekonstrukcijas objektā – topošajā gandrīz 2 kilometrus garajā Rietumu industriālajā maģistrālē, kas Leona Paegles ielu no Dzelzīša, izmantojot daļu Ausekļa ielas un Voldemāra Baloža ielas, kā arī Somu ielu, pagarinās līdz pat Valmieras apvedceļam (autoceļam P18 posmā Valmiera - Smiltene). Par pašreizējo situāciju Valmierietim pastāstīja projektēšanas uzņēmuma SIA Ceļu komforts Arhitektūras daļas teritoriju sadaļas vadītājs, projektētājs MĀRIS ŠMITS. Jāatzīmē, ka darbi šajā objektā notiek pēc Ceļu komforta projekta, šī pati firma veic arī autoruzraudzību.

Izlēmīgi vīri

Brīvības cīņās par Latvijas neatkarību un patstāvību (1918-1920) nozīmīgu ieguldījumu deva militārais formējums, kuram pirms simt gadiem piešķīra Valmieras vārdu! Kā pirmo kājnieku pulku to dibināja 1919. gada 18. februārī Tērbatā (tag. Tartu) Igaunijā. Kāpēc vēsturiskais notikums norisinājās ārpus Latvijas? Atbilde meklējama toreizējā sarežģītajā politiskajā situācijā, — proti, pie varas kopš 1918. gada decembra atradās lielinieki jeb komunisti. Arī daļa valmieriešu atbalstīja P. Stučkas režīmu. Taču netrūka patriotisku un dedzīgu vīru, kuri meklēja iespēju palīdzēt atjaunot nesen proklamētās valsts suverenitāti.

Miķelim pēdējā laikā sanācis biežāk pabūt jaunajā Valmieras guļamvagonā – papriecāties par itin lepnajiem auto, kas noparkoti lielajā stāvlaukumā pie abiem jaunajiem īres namiem. Kā zināms, uz šejieni – ja nu gadās kādi spiedīgi apstākļi Rīgā – gatavs pārvākties pat Latvijas premjers, viņam neskarts trijnieks joprojām tiek turēts rezervē... Kaut arī īres nauda nav gluži sviestmaizes vērtē, tomēr te labprāt mitinās ļaudis, kuri to var atļauties un kaut kādu iemeslu dēļ pagaidām vēl nav gatavi sava mitekļa pirkumam. Pagaidām, kā Miķelis uzzināja, tikai dažiem īrniekiem radušās problēmas ar īres nomaksu.

Aizvadīti Latvijas simtgades svinēšanas pasākumi. Tos sagaidot, daudzviet bija pieteikta simt labu darbu izdarīšana, no kuriem vairums arī izdarījās. Var pat nojaust, ka daudziem simtgades slavinātājiem nu ir spēku krāšanas un atpūšanās laiks, lai viņu pēcteči sevi vēl izteiksmīgāk pieteiktu pēc nākamajiem simt gadiem. Iespējams, ka arī tikai tad būs visdziļākā vērtēšana, kas no pērn simtgadei veltītajiem darbiem ir labi un gudri darīti un kas ne gluži.

Skolotājai šodien nav stundu. Trešdienas tāpat kā brīvdienas parasti gan paiet citos darbos — Ineta Amoliņa ir arī ģimnāzijas muzeja vadītāja un sertificēta Valmieras gide, Latvijas Skolu muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja, iesaistās Valmieras un Kocēnu pašvaldību projektos, novadpētnieku aktivitātēs, valsts un vietējos konkursos ar padomu un palīdzību. Viņa ir brīnišķīga stāstniece, un arī mūsu sarunai tā trešdiena likās par īsu. Nav jau arī viegli aptvert 37 gadus skolā, kur viss nācis tikai ar darbu — nekas nav no gaisa nokritis, skolotāja nosmej.

1729. gadā dzimušajam Burtnieku Jērcēna rentniekam Jēkabam bija seši bērni (visi vēlāk ieguva Goldberga uzvārdu) un 19 zināmi mazbērni. Jēkaba ceturtajam dēlam Tenim (1776.) pirmais  dēls Jānis (1802.), mazdēls atkal Tenis Goldbergs (1838. Jērcēnā), viņš bija mans vecvectēvs.

Jaunā gada pirmajā mēnesī ir laiks parunāt ar pilsētas mēru par nosacīto slieksni: kas labs padarīts, iesākts Valmierā pērn, kas dažādu iemeslu pēc pārvēlies pāri slieksnim šajā pusē un kādi jauni izaicinājumi paredzami šogad, varbūt arī nedaudz tālākā nākotnē. Plus vēl klāt šķipsniņa lielās politikas, kura laikam jau nav atraujama no mazās, vietējās. Valmierietim stāsta Valmieras mērs Jānis Baiks.

JURĢIS PRIEDĪTIS ir valmierietis, kas pēc vairāku gadu prombūtnes, meklējot mierīgāku vidi, atgriezās Valmierā uz palikšanu — kaut kas vilcis atpakaļ, kā viņš pats min. Regulāri sanācis  viesoties dzimtajā pilsētā, lai mēģinātu kopā ar grupu «Age Of Stones» vai ciemotos pie vecākiem. Rīgā pavadīti septiņi gadi un nedaudz padzīvots Ādažos, tomēr liela daļa laika pavadīta mašīnā ceļā no darba uz mājām un otrādi, tas mudināja mainīt ierasto dzīves modeli. Ideja ģimenei radās, pastaigājoties pa Valmiermuižas tirdziņu, — ir jāpārceļas uz Valmieru! Pārējais ar laiku sakārtojās: Jurģis pavasarī kļuva par LIAA Valmieras biznesa inkubatora vadītāju, un kopš rudens ģimene ir pilntiesīgi valmierieši.

Vēsturiski Gauja un tās krasti bijuši ne tikai dzejnieku apdziedāta tikšanās vieta, bet arī būtisks ekonomiskās attīstības faktors, svarīgs pārvietošanās ceļš un iztikas avots. Viens no tiem, kurš pelnīja ikdienas iztiku uz Gaujas – mūsu stāsta varonis Aleksandrs Zeins. Divdesmitā gadsimta sākumā šim enerģiskajam un rosīgajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas „Stražņiks” kapteini, bet par Zeina māju sauca staltu divstāvu ēku uz Dzirnavu (mūsdienās Leona Paegles) ielas Valmierā. Jāprecizē, ka vēl pirms kļūšanas par minētās tvaika liellaivas kapteini viņu cildināja kā labāko sava aroda pratēju visā Gaujas garumā!

Pērn oktobrī Valmieras muzejā notika  Latvijas lokālās vēstures novadpētniecības lasījumi, un vairāki  no tiem bija arī par spokošanos.  Biežāk vai retāk, bet pietiekami regulāri spoki esot manīti, ar viņiem pat cilvēki ir tikušies un runājuši  ne tikai dažādās pilīs, bet arī tik itin skarbā vietā kā Liepājas karosta.  No lasījumos dzirdētā ar tīri valmierisku skaudību secināju, ka spoki ir, vismaz pa vienam ir jābūt katrā kaut cik cienījamā vietā, kuras vēsture gadu simtos.

...un tik skaistas/mēs vairs nebūsim nekad. Senā naivā dziesmiņa stāsta arī par mūsu gadiem, var pieņemt, ka arī par pagājušā gadsimta 80. gadu Valmieru.

«Mums jāsaprot, ka viens otram un arī paši sev esam vislabākā dāvana. Un esam arī dāvanas Dievam. Kad ienāc Dieva ģimenē, tu atklāj savu patieso dzīves uzdevumu. Tu ļaujies,» tā valmierietis, sešu bērnu tētis, vīrs, privātās  pamatskolas «Universum» direktors un mācītājs Valmieras Vasarsvētku draudzē «Atklāsme» ANDIS APSĪTIS. Ziemassvētkus gaidot, sarunā ar Andi aizdomājāmies par cilvēcību, dāsnumu, par godīgas sirds un labas skolas nozīmi cilvēka dzīvē. Arī par Ticības ceļu.

Valmieras pašvaldība sāks skatu terases un gājēju ceļa būvniecību Atpūtas parkā. Gājēju ceļš paredzēts kā asfaltētā ceļa turpinājums līdz Gaujai, no pagrieziena vietas uz Vanšu tiltu.

Valmieras pašvaldība turpina Atpūtas parka labiekārtošanu. Paredzēts, ka pilsētas estrādē  arī turpmāk notiks brīvdabas pasākumi. Tādēļ, lai uzlabotu piekļuvi šai pasākumu norises vietai, pašvaldībā ir izstrādāts būvprojekts gājēju celiņa pārbūvei no Lucas ielas 2 līdz estrādei.