Ar COVID-19 sadzīvojam no 2020. gada 3. marta, kad Latvijā tika reģistrēts pirmais saslimšanas gadījums. Pandēmija ar saviem ierobežojumiem un aizliegumiem ir būtiski mainījusi mūsu ikdienu, turklāt skaidrs, ka vismaz šajā ziemā neko labāku gaidīt nevaram.
Saka, «latvieša gēni liek meklēt sēni». Raksts gan nebūs par sēņošanu, bet jauno politisko partiju bumu. Mūsu politiskais spektrs jau tāpat ir pietiekami plašs, vēlētājiem līdz šim bija iespēja izvēlēties tīkamāko partiju no aptuveni sešdesmit politiskajām partijām un to apvienībām.
Pieņemu, ka daudzi «Liesmas» lasītāji atceras tālāk aprakstītos notikumus. 1991. gada 19. augustā Maskavā sākās bēdīgi slavenais «Augusta pučs». Pēc dažām dienām viss bija beidzies – Latvija un Igaunija oficiāli atguva neatkarību, līdz pilnīgam PSRS sabrukumam bija atlikuši četri mēneši.
Pirmo Covid-19 gadījumu Latvijā reģistrēja 2020. gada 3. martā. Vienkārša matemātika liecina, ka ar šo sērgu sekmīgāk vai mazāk sekmīgi sadzīvojam jau pusotru gadu. Beigas vēl nav redzamas. Zinātnieki gan atzīmē, ka «spāņu gripa» arī plosījās vairākus gadus, līdz to izdevās ierobežot.
1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība, pārkāpjot starptautisko tiesību normas un iepriekš noslēgtos starpvalstu līgumus, okupēja Latviju. Daļa mūsu sabiedrības šo notikumu vēl joprojām sauc par «sociālistisko revolūciju, kuras rezultātā izveidojās padomju vara».
5. jūnijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Pirmās jaunajā teritoriālajā reformā ar jaunajiem – «vecajiem» novadiem un «valstspilsētām». Valmieras novadā uz 19 deputātu vietām kandidē 154 deputātu kandidāti no 9 politisko spēku sarakstiem. Konkurss gluži kā labā augstskolā populārā programmā.
Tā gadījies, ka vēsturisko apstākļu ietekmē Latvijā ir daudz dienu, kad izkaram karogus sēru noformējumā. 25. martā kalendārā ir «Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena». Diena, kad Latviju skāra otrā padomju deportācija.
Tālajā 1952. gadā «Daugavas Vanagu» organizācija trimdā noteica 16. martu par Latviešu leģiona atceres dienu. Dienu, kad bijušie leģionāri kopā ar tuviniekiem pieminēja kritušos, bez vēsts pazudušos, gūstā kritušos un soda nometnēs ieslodzītos cīņu biedrus.
Vēl ne tik ļoti sen kāds tagad jau patriektais ministrs nepaguris radio un televīzijā sludināja teritoriālās reformas priekšrocības. Tagad zinām – jauno pašvaldību vēlēšanas noteiktas 5. jūnijā, tātad pēc nedaudz mazāk kā četriem mēnešiem.
Nu jau tālajā 1991. gadā Latvija atguva savu neatkarību, gada beigās sabruka Ronalda Reigana par «ļaunuma impēriju» dēvētā Padomju Savienība. Pagājuši 29 gadi. Nākamajā gadā dažus no šiem notikumiem atcerēsimies valsts mērogā, citus tā – garāmejot. Iespējams, ka Krievijā nākamā gada 31. decembrī plīvos karogi sēru noformējumā.
Līdz gada beigām atlikušas aptuveni divas nedēļas. Aizgājušais gads katram no mums bijis citāds, veiksmīgāks vai mazāk veiksmīgs, ar laimi, prieku un droši vien arī kādu skumjāku brīdi.
Pieņemu, ka Covid-19 esamību un nopietnību pašlaik apšauba tikai retais. Arī Latviju skāris saslimstības otrais vilnis, no kura tā cerējām izvairīties. Saslimušo, slimnīcās ievietoto un mirušo skaits būtiski pārsniedz pavasara ārkārtas situācijas laika rādītājus. Turklāt neizskatās, ka stāvoklis būtiski uzlabotos. Pilnīgi loģiski, ka sabiedrībā palielinās satraukums, neziņa, bailes.
Klāt pirmais septembris ar ziediem, satraukumu, tikšanās prieku un skolas gaitu sākumu. Šis mācību gads droši vien ieies vēsturē ar to, ka uz skolu grib iet pat tā skolēnu daļa, kura ar mācībām bijusi uz «jūs». Pagājušā mācību gada attālinātā mācīšanās savu ir padarījusi.
Pirms 80 gadiem, 1940. gada 5. augustā, Latvija tika svinīgi uzņemta PSRS sastāvā. Mūsu valsts bija ne tikai okupēta, bet arī anektēta. Tas notika, rupji pārkāpjot gan Latvijas likumus, gan starptautiskās tiesību normas. Mūsdienu Krievija gan uzskata, ka tas viss noticis saskaņā ar tautas gribu un vēlēšanos. Bet ko var gribēt no valsts, kuras prezidents vēl joprojām lepojas ar Staļina spārnoto teicienu: «Nav svarīgi, kā balso, galvenais – kā saskaita balsis…»
1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju padomju sistēma veica vienu no lielākajiem noziegumiem pret Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiesas sprieduma uz tālākajiem PSRS reģioniem piespiedu kārtā pārvietoja 15424 cilvēkus. Salīdzinājumam – aptuveni tik iedzīvotāju pirms dažiem gadiem dzīvoja Cēsīs.
Skolēniem ir beidzies kārtējais mācību gads. To, ka nepilnus trīs mēnešus mācības notiks attālināti, vēl marta sākumā, visticamāk, nezināja neviens gaišreģis. Tagad uz šo laiku varam atskatīties kā uz neseno vēsturi.
2020. gada 4. maijā paies trīsdesmit gadu, kopš tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu. Šajā laikā uzaugusi jauna paaudze, kurai Latvijas atrašanās Padomju Savienībā ir tikai vēsture. Šajos gados bijuši gan veiksmes stāsti, gan arī piedzīvotas neveiksmes. Katram par šo laiku ir savas pārdomas un savs vērtējums. Tomēr jāatzīst, ka Baltijas valstis ir vienīgās no bijušās «padomijas», kurām izdevies kļūt par demokrātiskām valstīm ar tirgus ekonomiku.
Ikviens no mums, pat īpaši neizdomājoties, varēs nosaukt kādu vēstures notikumu, faktu. Iespējams, pat zinās attiecīgā notikuma gadu un datumu. Mēs zinām, ka 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Tāpat skaidrs, ka 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara pār Bermonta karaspēku Pārdaugavā.
Nu jau tālajā 1986. gadā, agrā 26. aprīļa rītā, Černobiļas atom-elektrostacijā notika avārija. Mūsdienās to klasificē kā lielāko negadījumu atomelektrostaciju izmantošanas laikā visā pasaulē.
Vēl dažas dienas, un jaunajā, 2020. gadā, būsim nodzīvojuši pirmo mēnesi. Pirmo gadu aizvadījusi arī K. Kariņa vadītā valdība. Ņemot vērā to, cik atšķirīgi politiskie spēki veido valdošo koalīciju, varam apsveikt Ministru prezidentu par spēju to visu saturēt kopā.