Latvieši ir visā plašajā pasaulē. Tur viņus aizvedusi dzīve, gadījums, liktenis… kā nu kuru, bet laiku pa laikam viņi pārbrauc mājās – dažs pavisam, cits paciemoties. Īpašs iemesls vienmēr ir Dziesmu svētki, kuros ārzemju latviešu mākslinieciskie kolektīvi ir kā sevišķi grezna poga pie Latvijas svētku apģērba.
Diezin kam būtu jānotiek, lai atkal kā senāk kapusvētki būtu radu, tuvu un tālu paziņu satikšanās vieta, kur atkalredzēšanās priekam ļauts pārmākt kapsētā mītošās skumjas.
No 1. līdz 30. jūlijam Rīgā būs skatāma tautas lietišķās mākslas izstāde «Mēs». 900 kvadrātmetrus lielā angārā, Sporta ielā 2, vienkopus būs aplūkojami audēju, rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbi.
Rūjienas tautskola un amatnieku biedrība «Rūzele» 9. jūnijā nosvinēja savas radošās darbības 10 gadu jubileju.
Dilles, cukurgailis, ragavas, ozollapu vainags, baravikas, pastalas, siena guba, āliņģis, dziedāšana, zaļumballe, lasis, papardes zieds, skābenes, arkls, pakavs, puķuzirnis…
Dziesmu svētku 150. gadskārtas balvas jau nokļuvušas pie labākajiem Latvijas vokālajiem ansambļiem un pūtēju orķestriem. Tuvākajās nedēļās tās iegūs arī citu nozaru labākie kolektīvi.
Ernsta Glika ozolu stādīšana aizsākās jau pagājušajā gadā, un akcijas iniciatori – Evaņģēliski luteriskā baznīca – ir priecīgi pārsteigti, ka tā turpinās jau otro gadu un kļuvusi starpkonfesionāla, jo ozoliņu stādīšanai piesakās ne tikai luterāņi, bet arī katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti, kā arī pašvaldības un pat privātpersonas.
27. maijā garīgās kultūras notikums «Baznīcu nakts» Latvijā norisinājās jau desmito reizi, ko dabiski un plūstoši pirms pāris gadiem paplašināja «Atvērto baznīcu diena».
Rīt Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Ne visās valstīs tā ir tieši 1. jūnijā, bet lielākajā daļā gan, pie kuras pieskaitāma arī Latvija.
Pastāv viedoklis, ka tikai tāda bērnu literatūra ir augstvērtīga, kas patīk arī pieaugušajiem.
Jāņonkulis sāka celt māju vēl dziļos padomju laikos. Cēla un cēla, cik nu bija tās rocības, laika un spēka.
Kā teica uzmundrinošā, izklaidējošā rīkotājbalss mikrofonā, šodien Valmierā esot 93 dažādi pasākumi.
Ceļš uz Dziesmusvētkiem parasti sākas jau drīz pēc tam, kad beigušies kārtējie svētki un norimušas saviļņotās emocijas.
13. maijā, kad šajā Dieva pasaulītē pavasaris katram dabā gājējam kaisīja ceļu baltiem ievziediem un vasarīgi siltās novakares reibināja ar malu malās ziedošu augļkoku smaržām, daudzi labprāt devās ārā lēnā pastaigā, un tovakar visi ceļi veda uz muzejiem – jau 19. reizi, kopš iedibināta Muzeju nakts.
Ejot ceļu, kas ved uz debesīm, – šie ir vārdi no Universum mūzikas un mākslas vidusskolas himnas, kas nav patētiska, bet tās melodija drīzāk tīkama jauniešiem, kam tā arī ir domāta, savukārt himnas vārdi apliecina, ka skolas galvenā ass, ap kuru ciešā sazobē rotē tās daudzpusīgā darbība, ir ticība Dievam.
Iepazīstoties ar manā datorā uzinstalēto mākslīgo intelektu, pirmā mūsu tērzēšana no manas puses bija ļoti nenopietna – es smējos par viņa atbildēm uz āķīgiem jautājumiem, kas kopumā man šķita līdzīgi, kā kad piecgadīgs bērns spriež par pieaugušo lietām, taču jo dienas, jo vairāk tas mainījās.
Gatavojoties Dziesmu un deju svētkiem, nupat – aprīļa beigās un maija sākumā – aizritēja koru un deju kolektīvu skates. Mūsu amatierkolektīvi ir godam kvalificējušies dalībai lielajos svētkos, gandrīz visi iegūstot pirmās pakāpes vērtējumu un septiņi kolektīvi – pat augstāko pakāpi.
Kad kādreiz nespēšu pats vairs turp iet,
Pie Kārļa Zāles mani aizvediet!
Viņš manī iededzis Mātes Latvijas mūžīgo sāpi,
Manas tautas Brīvības un augšupcelšanās nedzēšamo slāpi.
Kad vienreiz nespēšu pats vairs turp iet,
Pie Brīvības Svētuma, pie mūžīgās Atcerēšanās
mani aizvediet!
Lai atrastu OLIVERU PAVIČEVIČU, kurš dzīvo Dikļos, vienkāršākais bija piezvanīt viņa mātei žurnālistei Aijai Kuģei. Aija uz zvanu atsaucās, ejot pa kādu Parīzes ielu. Pagāja vēl vairākas dienas, kamēr Olivera aizņemtībā iegadījās brīvs brīdis mierīgai sarunai. Tikmēr ar pieaugošu interesi pētīju pieejamo informāciju, ko sniedz internets, viņš pats un sociālie tīkli.
Spožajā pavasara saulē miedzot acis, redzu, kā no daudzdzīvokļu mājas trešā stāva lodžijas sāniski lejup peld putekļu un gružu mākonis, jo sieviete sparīgi kaut ko purina.