Ilona Fērmane

Vai kāds laika vērotājs, nez, ir to piefiksējis, bet, jo tuvāk Rūjienai, jo laikapstākļi ir skarbāki. Piemēram, pilnīga bezvēja dienas ir gadā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes.

«Esmu uztraukta par to, ka cilvēki reizēm nesaņem pakalpojumus, kas viņiem tiešām ir akūti nepieciešami, un tas ir briesmīgi,» saka Valmieras novada pašvaldības speciāliste veselības veicināšanas jautājumos GUNA POIKĀNE, viņa arī ilgus gadus darbojusies Vidzemes slimnīcas valdē, kā arī 1995. gadā dibinājusi ģimenes ārsta praksi, kurā strādā joprojām. Tātad cilvēks, kurš veselības aprūpi pārzina visos tās posmos.

ALISE ZARIŅA pieder lauksaimnieku mājražotāju īpašajai saimei – kazkopjiem. Kaza nav liels lopiņš, taču darba un saimniecībā teciņus ejamo soļu un rūpju tāpēc nav mazāk. 

2022. gads tuvojas izskaņai. Šis ir laiks, kad ikviens personīgā, kolektīvā, valstiskā vai globālā mērogā pārlaiž skatu aizejošajam gadam – sver, skaita, salīdzina, izvērtē, vienlaikus cenšoties saskatīt nākamā gada vēlamās aprises.

Laikam neviens vēl nav pētījis un uzskaitījis, cik dažādi mēdz būt Salavecīši. Iespējams, vismīļākie ir tie, kuri atnāk, tiklīdz tētis ir noteicis, ka aizies pēc malkas vai pie kaimiņa, un kuriem jocīgā kārtā ir kājās tēta zābaki un ap kaklu tāda pati šalle kā mammai.

Vidzemes Augstskola (ViA) ir neatņemama Vidzemes reģiona attīstības daļa, tā ar savu pienesumu paaugstina kopējo intelektuālo izglītības līmeni reģionā, jo no visiem augstskolas studentiem šobrīd 67% ir Vidzemes reģiona iedzīvotāji.

Kāds ir ViA ieguldījums sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā reģionālā un nacionālā līmenī, stāsta Vidzemes Augstskolas Komunikācijas grupas vadītāja LĪVA FREIDENFELDE.

Ievai teātris nav spēle, bet koša realitāte

Kolēģi viņu sauc par Ievu. Tas nav tikai atvasinājums no uzvārda, šo vārdu kā savu apzinās arī viņa pati, un tas ļoti labi raksturo aktrisi: ievas burvību nevar nepamanīt tajā brīdī, kad tā uzziedējusi. 

Gana esam izbaudījuši košā iepakojumā neveselīgu pārtiku, nogaršojuši svešu zemju labumus un sen atgriezušies pie atziņas, ka nekas nav garšīgāks un veselīgāks par mūsu pašu zemē audzētu pārtiku.

Lāčplēša diena ir neatņemama novembra tradīcija. Pie daudzām privātmājām ir tā: uz Lāčplēša dienu uzliek valsts karogu un noņem tikai pēc 18. novembra.

Vairākus gadus skolai lieli sarīkojumi kovida ierobežojumu dēļ bija gājuši secen, arvien vairāk liekot just nepieciešamību pēc kopīgiem svētkiem.

Ja jaunā depo būvdarbus pabeigs plānotajā laikā, tad pašreizējais ugunsdzēsības depo Rūjienai un tās apkārtnei būs godam nokalpojis nepilnus 90 gadus. 

Viņā ir krietna daļa ideālisma un ticības tai Latvijai, par kuru cēlāmies, kuru gribējām un zinājām, kādai tai jābūt. Tās dēļ viņš ir strādājis un nav pārstājis mīlēt – cilvēkus, savu dzimto novadu, kam atdots viss darba mūžs. Ne tik vieglajā ceļā nav pazaudējis humora izjūtu un romantiķa garu, ko savaldzinājusi Latvijas daba un lauki.

Katrā lielākā un mazākā pilsētā ir vajadzīgs savs suvenīru un dāvanu veikaliņš, kas reprezentē konkrēto apdzīvoto vietu un apliecina tās iedzīvotāju prasmes, uzņēmību un talantus.