Guntis Vīksna

Ir laiks, kad tirgus placī arvien pieprasītāki kļūst dažādi zaļā meža dekori. Viens adventa vainadziņu savas aizņemtības pēc nopērk gatavu lielveikalā, citam īpašu prieku sagādā šo decembrim piedienīgo iekštelpu vai arī ārdurvju atribūtiku izgatavot paša rokām, ideāli būtu to darīt kopā ar bērniem vai mazbērniem. Viņsvētdien Valmierā pie Gaujas Stāvajiem krastiem redzēju kādu ģimenīti, kur abi pieaugušie cītīgi meklēja sūnās nokritušus priežu zariņus, uzmanīgi tos krājot buntītē. Varbūt mājās vienkārši šos sveicienus no meža ieliks vāzē, varbūt mēģinās uzpīt pamatnīti adventa vainagam. Dienu iepriekš Valmieras tirgū daudzām kundzītēm uz letes jau bija lielāki un mazāki skuju vainadziņi – gan pavisam pliki, īpaši atvērti radošai jaunradei, gan arī ar iestiprinātiem čiekuriem vai sausiem ziediņiem. Ziemassvētki taču nāk!

Nav nemaz tik viegli starp mūsu valsts iekšējām ziņām, kurās nu jau labu laiku dominē aktualitātes no sērijas Kā piecu 13. Saeimas pozīcijas partiju veidotās valdības ministri kārtējo reizi uzmet savus vēlētājus, atlasīt svarīgas, taču pirmajā mirklī šķietami tādas, kuras uz mūsu valsti nemaz neattiecas. Viens no tādiem vēstījumiem nupat nācis no Igaunijas. Mūsu ziemeļu kaimiņi plāno iegādāties ēku Rīgā – netālu no Valsts prezidenta pils, lai tajā izbūvētu jauna atvērtā tipa vēstniecību pēc Ziemeļvalstīs un Šveicē veiksmīgi izmantotas koncepcijas. Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Reinsalu skaidro, ka šis «būs pirmais izmēģinājums, bet nākotnē vēlamies redzēt Igaunijas vēstniecību modeli, kad pirmajā stāvā ir atvērta telpa, kur var rīkot pasākumus un kur cilvēki var ienākt no ielas, lai vēstniecība nebūtu slēgts bastions, bet vieta, kur mēs iepazīstinām ar Igauniju». Būtiski, ka pie vēstniecības koncepcijas – lai tā kļūtu par daļu no pilsētvides, iepazīstinātu ar Igaunijas digitālajiem risinājumiem un tūrisma iespējām – tiek strādāts kopā ar uzņēmējiem, t.i., uzņēmīgiem un gudriem cilvēkiem, kuri zina katras valsts fundamentālāko misiju – kā nopelnīt naudu savas valsts budžetam jeb savas valsts iedzīvotāju vajadzībām.

Šis ir visai interesants termins, ko mūsu ikdienas valodā, manuprāt, ievazājuši politiķi. Pavisam nesen šis izteikti subjektīvais situācijas izvērtējums mums uzkritis, taču komforta zona varētu būt ieradusies uz palikšanu. Arī tāpēc, ka ar  universālu interpretāciju un tātad arī lietojumu.

Dažādām – reālām un izdomātām – leģendām apvītā Latvijas robežpilsēta Valka, kas vēl nesen kopā ar sev apkārt esošo novadu varēja justies samērā droši, administratīvi teritoriālo reformu gaidot, nule nonākusi visai kutelīgā situācijā. Ir tikai loģiski, ka reformas virzītāji, Saeimas pozīcijas partiju kolēģu stūrī iespiesti, beidzot atteikušies no vēl nesen dzelžainās idejas varmācīgi pielīmēt Valkas novadam klāt Rūjienas un Naukšēnu novadus. 

Gan jau kāds man pārmetīs, ka tā var apzīmēt tikai ēdienus, taču es rakstu šo viedokli par 18. novembrī televīzijas ekrānā dzirdētajiem Latvijā pazīstamu un pilnīgi nepazīstamu ļaužu publiskajiem vēstījumiem, tāpēc atļaušos savu subjektīvo vērtējumu par katra priekšnesuma vēstījumu samērīt tieši šādā gradācijā. 

Nobela prēmiju literatūrā 1909. gadā Selma Lāgerlēva saņēma par savu pasaulslaveno darbu – bērnu grāmatu Nilsa Holgersona neparastais ceļojums. Viņas aprakstītais mazais palaidnis Nils, kurš ar zostēviņu Mārtiņu aizlidoja meža zosīm līdzi uz Lapzemi, arī toreiz – pirms 110 gadiem publicētā stāstā – izmantoja ekoloģiski pilnīgi tīru un zaļu transporta līdzekli.

Patlaban top kārtējais mūsu valsts budžets. Jau tradicionāli zināms, ka visām lietām atkal naudas nepietiks, pat tām, kas likumā strikti ierakstītas un noteiktas. 

Vakar Latvijā – Rīgas rajona tiesā Jūrmalā – sākās līdz šim mūsu valstī bezprecedenta tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola ir faktiski viena no būtiskākajām katras nacionālas un neatkarīgas valsts amatpersonām – nacionālās bankas prezidents.

Iespējams, neesmu pietiekami sociāli aktīvs, līdz šim vēl ne reizi neesmu piedalījies līdzdalības platformas Manabalss.lv aktivitātēs. Gan tāpēc, ka ne visas līdz šim tur virzītās iniciatīvas atbalstu kā šīs valsts pilsonis un, kā pašam šķiet, visnotaļ pragmatiski un loģiski domājošs indivīds, gan tāpēc, ka man ir tā ekskluzīvā iespēja savu viedokli tiražēt, darīt zināmu daudziem tūkstošiem cilvēku caur laikrakstu, kurā strādāju nu jau ceturtā gadu desmita sākumu. Ļoti ceru, ka manu viedokli cilvēki lasa, zinu, ka ne visam piekrīt, taču tas jau ir lielākais žurnālista prieks – ja tavs raksts cilvēku neatstāj vienaldzīgu! Piemēram, nesen zvanīja kāds kungs cienījamos gados no Rūjienas puses, pēc komentāra Kaķu lobija ēnā bija satraucies par to, vai viņa kaķītim par potenciālo iespēju nobendēt kādu putniņu netikšot uzlikts kāds nodoklis. Forši parunājāmies gan par kaķiem, gan par putniem, gan par zaļām un arī pseidozaļām idejām šajā valstī, kuru abi netaisāmies pamest. Līdz politikai netikām.