Antra Lāce

Vienam no Latvijas parlamentā šoruden ievēlētajiem vīriem mūspusē ir draiska iesauka: Ugunsjanka.

No apbrīnojama smalkuma rudens rasas pilnā purva zirneklīša tīklā līdz jūras skarbajam tuvumam, no ēteriskas mūziķes līdz šķelmīgam makšķerniekam... Kultūras centrā foto kopas «Valmieras atspulgs» darbu izstādē «Mēs šeit dzīvojam» greznojas šīgada raža, un kopas vadītājs Aleksejs Koziņecs labprāt stāsta par  savējiem. Deviņpadsmit autori un autores, profesijas visdažādākās, atšķirīgs vecums, bet Valmiera mīļa visiem, kaut gan fotogrāfi, kas šajā brālībā atraduši domubiedrus, dzīvo arī Mazsalacā, Rubenē, Rūjienā, Naukšēnos un citviet Vidzemē.

Nu jau vairs nav jābrīnās, kāds sakars izcilajam latviešu gleznotājam Niklāvam Strunkem ar mūsu Vaidavu.

Gabaliņš no cita dzīves vienu brīdi var kļūt par mūsējo, ja tajā ieejam ieinteresēti un ar patiku.

Šajās jaunajās, trauslajās sievietēs ir kāds noslēpums, — apmēram tā varētu nodomāt  ne viens vien valmierietis, pamanot abas dāmas. Rakstnieces, dvīņumāsas MADARA un AGNESE RUTKĒVIČAS mūsu pilsētā nedzīvo ilgi, tikai gadus astoņus, bet no sirds to iemīlējušas. Visvairāk, protams, Valmieras teātri, precīzāk, cilvēkus tai ēkā, kas tagad guļ drupās un gaida atdzimšanu. Jo viņas te jūtas piederīgas.

Kā citai dāmai acu ēnas vai lūpu krāsa, tā viņai rokassomā vienmēr glabājas dārza šķēres, kādreiz arī zāģītis. Pa Valmieru ejot, nekad nevar zināt, vai kādubrīd nevajadzēs kaut ko pielabot, nofrizēt:  Dzintra ikbrīd jūtas atbildīga par to, kāda ir pilsētas vasaras rota. Oficiāli viņa ir «Valmieras Namsaimnieka» ainavu būvtehniķe, sirdī — vienkārši Dārzniece. 

Kas ir vēsture?

T. Plašākajā nozīmē — viss, kas ar mums noticis. Individuāli, ar valsti, ar tautu kopumā.

No Vaidavas līdz Romai — tieši tā. Ambiciozi? Jā. Reāli? Pilnīgi iespējams. Kad stāsta Vaidavas bibliotēkas vadītāja INGUNA DUKURE, no sirds gribas tam ticēt. Runa ir par izcilo latviešu gleznotāju un grafiķi Niklāvu Strunki (1894 — 1966) , kura ceļš mākslā pagājušā gadsimta pirmajā pusē saistīts ar Latviju un savā ziņā — arī ar mūsu novadu. 

Tiekamies nedēļā pēc Ziemas mūzikas festivāla. Kāda ir pēcgarša? 

Kultūras cilvēks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ilggadēja galvenā bibliogrāfe ANNA LAICENA «Valmierietim» vairākkārt rakstījusi gan par savu slaveno vectēvu, rakstnieku Linardu Laicenu, gan par dažiem notikumiem saistībā ar Valmieras vēsturi. Šoreiz vēlreiz sakarā ar vectēvu — ļoti personisks stāsts par dažām fotogrāfijām.   

Ar zaļajiem pirkstiņiem

Šopavasar trīsgadīgā Marta viendien bildusi: vecomamm, dārzā rabarberam jau pirmās lapiņas izlīdušas! Bijis vien jāiet to jaunumu skatīties, un izrādījies, ka meitēnam taisnība. Kā viņa to pamanījusi? 

Ceļamaize no Matīšiem

HELĒNA un JURIS BULIŅI pandēmijas laika pavasari, sešām bišu saimēm sanot un meža smaržām mostoties, lielākoties aizvada savās «Priedēs» Matīšu pusē — Jura dzimtajās mājās, kur viņš audzis, bērnībā mācījies Matīšu skolā. 

Kā skola dzīvo pašreizējā situācijā?

Pašlaik visi darbojamies attālināti, klātienē atļautas ir tikai individuālās konsultācijas vidusskolas programmas 4. kursam. Mācību priekšmetos, kuros vairākas stundas blakus, viena notiek tiešsaistē, otrā bērni pilda uzdotos darbus. Oficiālā platforma ir e-klase, izmantojam Class Room, Discord, daži pedagogi izmanto Whatsapp, kur viegli izveidot grupu, aktīvāk iesaistīt visus. Projektu vadītāja skolotāja Laine aktīvi strādā pie skolas dalības atbalsta programmā  Pumpurs — tiem izglītojamiem, kam ir risks pamest skolu. Lielu darbu iegulda visi klašu audzinātāji sadarbībā ar mācību priekšmetu skolotājiem: domājam par to, lai bērni spētu sevi savākt, lai slodze nebūtu pārāk liela, lai būtu starppriekšmetu saikne, kas ieinteresē, atvieglo uztveri, skolotāji sadarbojas, dodot  uzdevumos, kas izriet viens no otra, — piemēram, zīmēšanā un kompozīcijā.

Arī marta «Valmierietī» pilsētas Zelta pāris no Pārgaujas — GUNTA un MARGOTS BRIEŽI Cēsu ielā. Aizvadītajā gadā viņi sirsnīgi nosvinēja piecdesmito laulības jubileju. Stāsta Margots Briedis.

Pāris dienu pirms tam, kad divi laimīgi jauni cilvēki Marlēna un Aldis teica viens otram jāvārdu pavisam oficiāli, uzņēmuma direktors Edgars Avotiņš esot nosmējies: dzīvoklis piešķirts, bet nez, kā šie tur dzīvošot kopā divi tādi — katrs savā uzvārdā, labi, ka divas istabas...

Valmieras Drāmas teātra dekoratorei un Valmieras Kultūras centra māksliniecei INTAI SKRASTIŅAI Goda valmierietes tituls piešķirts par lielajām darba spējām un entuazismu, daudzus gadus veidojot svētku noformējumu pilsētā, un ilggadēju veikumu teātrī.

GUNĀRAM PURIŅAM apbalvojums Goda valmierietis piešķirts par ieguldījumu lidmodelisma nozares popularizēšanā Latvijā, par devumu tehniskās jaunrades attīstībā Valmierā, nododot pieredzi bērniem un jauniešiem un ieinteresējot viņus inženierzinātnē, kā arī par teicamiem rezultātiem Latvijas un pasaules mēroga lidmodeļu sacensībās.  

ANDRIS VĀRPA ir klātesošs vairāku Latvijas pilsētu ikdienā: Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā un citviet. Pie Dailes teātra sēž un glezno viņa Irbīte — baskājis mākslinieks Voldemārs Irbe, kura bronzas rokā bieži vien kāds garāmgājējs ieliek puķi. Vērmanes dārza malā izslējies švītīgais dendijs Kārlis Padegs spāņu cepurē, pie operas rāmi pozē cienīgais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds ar savu Sesilu un čau-čau sunīti. 

Valmieras muzejā aizvadītās nedēļas nogalē atklātas divas mākslas izstādes: Andris Vārpa. Personīgi (tēlniecība un zīmējumi) un Ievas Kampes-Krumholcas Mēs nākam no viena koka (gleznas). 

...Ir septiņdesmitie gadi. Valmieriešu Irēnas un Jāņa Murīsu pašu spēkiem celtajā mājiņā  Austrumu ielā sava vieta arvien atvēlēta dekoratīvo augu stādiem, īpaši mežvīteņiem, kas Latvijā strauji kļuvuši populāri, arī Valmierā. Noņemšanās liela, bet ne pacietības, ne mīlestības nepietrūkst: puķkopība ir abu lielais prieks un mūža aizraušanās, kaut gan tai tiek tikai stundas pirms un pēc valsts darba. Es arī izaugu puķu dobē, — rudenī pēc piecdesmit gadiem kā pa jokam nosmiesies dēls Inguss, kas kopā ar sieviņu Inesi un abu dēliem Pēteri un Kārli turpina paša vecāku aizsākto savā stādaudzētavā 7 rozes.