DACE AMONA, veikalu tīkla Austris līdzīpašniece:

Kā uzņēmēja esmu daļēji apmierināta: ekonomiski attīstāmies, paldies lielajiem uzņēmumiem, sākot ar stikla šķiedru! Bet ļoti bēdājos, ka, piemēram,  Rīgas ielā cilvēkiem nav, kur atstāt mašīnas. Tirgotājiem ir ļoti svarīgi, lai piekļuve arī nelielajiem veikaliem būtu pārliecinoša. Ja Rīgas ielā pavērotu ietvju un braucamās daļas attiecības, varētu konstatēt, ka pirmajām ir nesamērīgi liela platība, lai gan gājēju nemaz nav tik daudz. Tāds nu ir šis laiks, — ļoti daudzi pārvietojas mašīnās. Kāpēc gan neierīkot kaut pāris kabatiņu ielu malās veikaliņu tuvumā, kā to dara, piemēram, Kuldīgā?

Ziemassvētku tirdziņā Valmierā ne viens vien apmeklētājs apstājās un no sirds sajūsminājās par košajiem, neparastiem rakstiem un zīmēm bagātajiem tautiskajiem cimdiem un abām to pārdevējām, kas bija saģērbušās kā no tautas tērpu albuma. Arī «Liesma» bija daudzo apbrīnotāju pulkā, un vēl lielāks bija mūsu izbrīns, kad uzzinājām, ka latviski mīļo cimdu autorei – bijušajai valmierietei un skolotājai GUNAI DAUVARTEI nupat palikuši 85!

Laikā pēc Ziemassvētkiem un pirms gadu mijas man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domāju, ka aizmirstas procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti liekas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā Valmierā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.

Vecā gada izskaņā Miķelim tāds apcerīgs noskaņojums... Īsti negribas utis Valmieras vispār jau tīri lepnajā kažokā meklēt, taču tai pat laikā gribas kādu nelielu novēlējumu zem Jaungada eglītes (Miķelim tieši gadu mija joprojām tie paši galvenie svētki!) nolikt – varbūt arī piepildās Latvijas simtgades gaidās!

Aiziet gads, kurā, sākot ar Saeimas deputātiem un beidzot ar dzimtsarakstu nodaļu vadītājiem, bija arī liela satraukšanās par demogrāfisko problēmu risināšanu un šajā sakarā arī par ģimenes saišu stiprināšanu. Kamēr zinātnisku skaidrojumu par arvien vairāk ģimenēm, kas šīs saites vispār nesasien vai arī pārāk ātri tās vaļā raisa, atļaujos apgalvot, ka vismaz Valmierā ģimeņu nestabilitātei pamatā ir jaunlaulāto uz tiltiem piekarināto slēdzeņu  aizliegšana.

Ik reizi, satiekoties ar šādiem cilvēkiem, nodomāju, ka viņi tiešām ir pelnījuši būt laimīgi. Lai arī cik grūti dzīvē gājis, viņi vienmēr viens otram bijuši kā otra sirds pusīte, kā drošs plecs, uz kura balstīties. Visas grūtības pārvarēt un par saticīgu kopā būšanu sešdesmit gadu garumā priecāties spējuši valmierieši PĒTERSONI — ELITA un KĀRLIS, kuri šajā gada nogalē svin dimanta kāzas.

Daudz no tā, kas pasaulē, Eiropā, Latvijā ir iesācies aizvadīto 12 mēnešu laikā, turpināsies un attīstīsies arī nākamgad vai vēl tālākā nākotnē.

Jā, savu kokli viņa, Latvijā patlaban prasmīgākā koklētāja LAIMA JANSONE, sauc par ļoti personīgu instrumentu. Dzimusi rīdziniece, taču ar radu rakstiem no visiem četriem Latvijas novadiem, šodien viņa ar savu kokli ir uz izķeršanu ne tikai Latvijā. Decembrī Laima uz pāris stundām bija piestājusi Burtniekos, no turienes arī šī saruna.

Cilvēku atstātās pēdas

Parasti mēs runājam par pēdām, kas iebristas sniegā, dubļos, liedaga smiltīs, iemītas dvēselē... Kaut ko izspārdot, kaut ko kārtojot. Mēs lietojam spēcīgus salīdzinājumus, lai pastāstītu par būtisko. Visbiežāk sev svarīgo.

«Zīmē Indulis Buka». Jau daudzus gadus mūsu «Liesmā» un «Valmierietī» ik pa laikam bijusi šī frāze, un krietnais vīrs Indulis mums ir kā sens draugs, kurš apciemo, kad ļoti gaidīts. Interesanti, ka viņa asprātīgās un viegli uztveramās karikatūras ir aktuālas, tomēr daļa no tām, liekas, nenoveco. Bet ko zinām par viņu pašu? Pirms Vecgada pajautājām.