Valmierietis

Miķelim pēdējā laikā sanācis biežāk pabūt jaunajā Valmieras guļamvagonā – papriecāties par itin lepnajiem auto, kas noparkoti lielajā stāvlaukumā pie abiem jaunajiem īres namiem. Kā zināms, uz šejieni – ja nu gadās kādi spiedīgi apstākļi Rīgā – gatavs pārvākties pat Latvijas premjers, viņam neskarts trijnieks joprojām tiek turēts rezervē... Kaut arī īres nauda nav gluži sviestmaizes vērtē, tomēr te labprāt mitinās ļaudis, kuri to var atļauties un kaut kādu iemeslu dēļ pagaidām vēl nav gatavi sava mitekļa pirkumam. Pagaidām, kā Miķelis uzzināja, tikai dažiem īrniekiem radušās problēmas ar īres nomaksu.

Aizvadīti Latvijas simtgades svinēšanas pasākumi. Tos sagaidot, daudzviet bija pieteikta simt labu darbu izdarīšana, no kuriem vairums arī izdarījās. Var pat nojaust, ka daudziem simtgades slavinātājiem nu ir spēku krāšanas un atpūšanās laiks, lai viņu pēcteči sevi vēl izteiksmīgāk pieteiktu pēc nākamajiem simt gadiem. Iespējams, ka arī tikai tad būs visdziļākā vērtēšana, kas no pērn simtgadei veltītajiem darbiem ir labi un gudri darīti un kas ne gluži.

Skolotājai šodien nav stundu. Trešdienas tāpat kā brīvdienas parasti gan paiet citos darbos — Ineta Amoliņa ir arī ģimnāzijas muzeja vadītāja un sertificēta Valmieras gide, Latvijas Skolu muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja, iesaistās Valmieras un Kocēnu pašvaldību projektos, novadpētnieku aktivitātēs, valsts un vietējos konkursos ar padomu un palīdzību. Viņa ir brīnišķīga stāstniece, un arī mūsu sarunai tā trešdiena likās par īsu. Nav jau arī viegli aptvert 37 gadus skolā, kur viss nācis tikai ar darbu — nekas nav no gaisa nokritis, skolotāja nosmej.

1729. gadā dzimušajam Burtnieku Jērcēna rentniekam Jēkabam bija seši bērni (visi vēlāk ieguva Goldberga uzvārdu) un 19 zināmi mazbērni. Jēkaba ceturtajam dēlam Tenim (1776.) pirmais  dēls Jānis (1802.), mazdēls atkal Tenis Goldbergs (1838. Jērcēnā), viņš bija mans vecvectēvs.

Jaunā gada pirmajā mēnesī ir laiks parunāt ar pilsētas mēru par nosacīto slieksni: kas labs padarīts, iesākts Valmierā pērn, kas dažādu iemeslu pēc pārvēlies pāri slieksnim šajā pusē un kādi jauni izaicinājumi paredzami šogad, varbūt arī nedaudz tālākā nākotnē. Plus vēl klāt šķipsniņa lielās politikas, kura laikam jau nav atraujama no mazās, vietējās. Valmierietim stāsta Valmieras mērs Jānis Baiks.

JURĢIS PRIEDĪTIS ir valmierietis, kas pēc vairāku gadu prombūtnes, meklējot mierīgāku vidi, atgriezās Valmierā uz palikšanu — kaut kas vilcis atpakaļ, kā viņš pats min. Regulāri sanācis  viesoties dzimtajā pilsētā, lai mēģinātu kopā ar grupu «Age Of Stones» vai ciemotos pie vecākiem. Rīgā pavadīti septiņi gadi un nedaudz padzīvots Ādažos, tomēr liela daļa laika pavadīta mašīnā ceļā no darba uz mājām un otrādi, tas mudināja mainīt ierasto dzīves modeli. Ideja ģimenei radās, pastaigājoties pa Valmiermuižas tirdziņu, — ir jāpārceļas uz Valmieru! Pārējais ar laiku sakārtojās: Jurģis pavasarī kļuva par LIAA Valmieras biznesa inkubatora vadītāju, un kopš rudens ģimene ir pilntiesīgi valmierieši.

Vēsturiski Gauja un tās krasti bijuši ne tikai dzejnieku apdziedāta tikšanās vieta, bet arī būtisks ekonomiskās attīstības faktors, svarīgs pārvietošanās ceļš un iztikas avots. Viens no tiem, kurš pelnīja ikdienas iztiku uz Gaujas – mūsu stāsta varonis Aleksandrs Zeins. Divdesmitā gadsimta sākumā šim enerģiskajam un rosīgajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas „Stražņiks” kapteini, bet par Zeina māju sauca staltu divstāvu ēku uz Dzirnavu (mūsdienās Leona Paegles) ielas Valmierā. Jāprecizē, ka vēl pirms kļūšanas par minētās tvaika liellaivas kapteini viņu cildināja kā labāko sava aroda pratēju visā Gaujas garumā!

Pērn oktobrī Valmieras muzejā notika  Latvijas lokālās vēstures novadpētniecības lasījumi, un vairāki  no tiem bija arī par spokošanos.  Biežāk vai retāk, bet pietiekami regulāri spoki esot manīti, ar viņiem pat cilvēki ir tikušies un runājuši  ne tikai dažādās pilīs, bet arī tik itin skarbā vietā kā Liepājas karosta.  No lasījumos dzirdētā ar tīri valmierisku skaudību secināju, ka spoki ir, vismaz pa vienam ir jābūt katrā kaut cik cienījamā vietā, kuras vēsture gadu simtos.

...un tik skaistas/mēs vairs nebūsim nekad. Senā naivā dziesmiņa stāsta arī par mūsu gadiem, var pieņemt, ka arī par pagājušā gadsimta 80. gadu Valmieru.

«Mums jāsaprot, ka viens otram un arī paši sev esam vislabākā dāvana. Un esam arī dāvanas Dievam. Kad ienāc Dieva ģimenē, tu atklāj savu patieso dzīves uzdevumu. Tu ļaujies,» tā valmierietis, sešu bērnu tētis, vīrs, privātās  pamatskolas «Universum» direktors un mācītājs Valmieras Vasarsvētku draudzē «Atklāsme» ANDIS APSĪTIS. Ziemassvētkus gaidot, sarunā ar Andi aizdomājāmies par cilvēcību, dāsnumu, par godīgas sirds un labas skolas nozīmi cilvēka dzīvē. Arī par Ticības ceļu.

Valmieras pašvaldība sāks skatu terases un gājēju ceļa būvniecību Atpūtas parkā. Gājēju ceļš paredzēts kā asfaltētā ceļa turpinājums līdz Gaujai, no pagrieziena vietas uz Vanšu tiltu.

Valmieras pašvaldība turpina Atpūtas parka labiekārtošanu. Paredzēts, ka pilsētas estrādē  arī turpmāk notiks brīvdabas pasākumi. Tādēļ, lai uzlabotu piekļuvi šai pasākumu norises vietai, pašvaldībā ir izstrādāts būvprojekts gājēju celiņa pārbūvei no Lucas ielas 2 līdz estrādei.

Markuss Gailītis ir netipisks skolēns, kas mācās 11. klasē Valmieras Valsts ģimnāzijā. Viņš ir vien 17 gadus jauns, bet jau pierādījis sevi saldo ēdienu un kūku gatavošanā, jau pusgadu viņa gatavotos gardumus var baudīt kafejnīcā Tērbata Valmierā. Jaunieša mīļākā kūka ir mājās gatavota Cielaviņa. Markusam nav speciālas izglītības pavārmākslā, viņš visu apguvis ar interneta resursu palīdzību, zināšanas papildinot meistarklasēs un ar ģimenes lielu atbalstu.

Mākslinieku apvienībai ”Baltā vārna”— 100

Latvijas mākslas vēsturē ir pieņemts uzskatīt, ka Eduards Brencēns 1918. gada beigās Valmierā izveidojis Ziemeļvidzemes mākslinieku apvienību (kopu), kas pazīstama ar pievārdu “Baltā vārna”. Tomēr pastāv un domājams, ka vienmēr pastāvēs neskaitāmas diskutablas nianses, faktu interpretācijas un viedokļu dažādība, kas saistīta ar šiem notikumiem pirms simts gadiem.

* –– Uz priekšu! Vācieties ārā! Tie bijuši ebreju izcelsmes vācu  filozofa, marksisma pamatlicēja Kārļa Marksa (1818–1883) pēdējie vārdi. –– Pēdējie vārdi ir domāti muļķiem, kuri nav paspējuši visu pateikt dzīves laikā. Arī tie ir viņa vārdi, sacīti, protams, pirms tam. Viņa atdusas vieta Haigeitas kapsētā Londonā, Lielbritānijā, ļoti populāra. Arī tāpēc, ka bijuši divi mēģinājumi pieminekli uzspridzināt.

Kafejnīcā «Tērbata» esot īpaša atmosfēra. Zinātāji saka, ka šī vieta pat zīmē savus un pagaidām neatkārtojamus vaibstus pilsētas sejā, jo «Tērbatā» gribas atgriezties, lai brīvi pavadītu brīvu brīdi. Tas nav mazsvarīgi līdz sīkumam izplānotā ikdienā. Kafejnīcu «Tērbata» vada ZANE PIRSKO, kuras bērnība pagājusi Rūjienā, ģimnāzistes gadi Valmierā, bet tad viņa pati izlēmusi dzīvi griezt kājām gaisā: metusi sev izaicinājumu un vairākus gadus strādājusi ārzemēs, visilgāk Londonā. Pērn viņa atgriezusies mājās. To darījusi, lai būtu pavisam laimīga, un pašlaik viņa tāda ir.

Ieskatīsimies latviešu strēlnieka un ārsta LUDVIGA (GOLDBERGA) ZELTKALNA (1898-1998) piezīmēs — paša rakstītajā dzīvesstāstā, ko pārrakstījis un apkopojis viņa radinieks Andrejs Birzgalis.

Jau vairākus gadus Vidzemes slimnīcā diendienā ierodas ne vien slimnieki un mediķi, bet arī celtnieki. Vērienīga rekonstrukcija te ir procesā kopš 2016. gada vasaras un beigsies, ja nekas būtisks netraucēs un pietiks naudas, 2020. gada jūlijā. Tad būs paveikts viss iecerētais 13 mazos projektiņos, kas katrs par sevi gana sarežģīts un arī finansiāli ietilpīgs. Gan būvnieku izpildījuma, gan aprīkojuma un iekārtojuma ziņā.

GITA DUKURE Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolā (VDMV) par mākslas projektu vadītāju  strādā kopš 2014. gada, kad viņu skolas kolektīvs pamanīja, kamēr viņa mācījās programmā «Interjera noformētājs». Šajā laikā arī ir bijuši pārtraukumi, kad ģimeni papildināja meitiņa. Pašlaik Gita paralēli ikdienas pienākumiem ir audzinātāja 7. klasei un 2. kursam.

Karos un jukās

1917. gada 25. oktobrī (7. novembrī) Petrogradā pēc lielinieku iniciētā bruņotā apvērsuma atkāpās Krievijas Pagaidu valdība. Decembra beigās Valmieras luterāņu baznīcā notika Latvijas strādnieku, kareivju, bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā lēma par jaunās varas īstenošanu vācu neokupētajā Latvijas daļā — Vidzemē. Par augstāko lielinieku izpildinstitūciju pasludināja Latvijas Izpildkomiteju jeb Iskolatu (ISKOLAT – Ispolņiķeļnij komitetet latišei). Par tās priekšsēdētāju ievēlēja jaunstrāvnieku Frici Roziņu-  Āzi. Iskolats praksē īstenoja vairākas Latvijas autonomijas programmas prasības: latvisku pārvaldi, latviešu valodu iestādēs, latviskas skolas. 1918. gada februārī visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1918. gada 3. martā Brestļitovskā Padomju Krievija un Vācija noslēdza separātu miera līgumu, kas noteica Latvijas teritorijas palikšanu Vācijas karaspēka kontrolē. 1918. gada 11. novembrī ar Vācijas sakāvi beidzās pasaules karš un Kompjeņā, Francijā, noslēdza oficiālu pamieru. Saskaņā ar tā noteikumiem  mainījās Vācijas karaspēka statuss Latvijā. Noteikumi paredzēja vācu armijas uzturēšanos Latvijas teritorijā, lai aizturētu lielinieku tālāku virzīšanos uz rietumiem. Vienlaikus gan Latvijā, gan ārpus tās turpināja aktīvi darboties latviešu sabiedriski politiskie spēki, kas jau agrāk bija sākuši īstenot savas idejas par Latvijas neatkarību.