«Pastaiga» Monblāna pakājē
Nav Eiropā populārāka ultramaratona skrējiena par Monblāna kalna maratonu jeb «Ultra-Trail du Mont-Blanc». Šajās sacensībās gadu no gada piedalās arvien vairāk latviešu. Starp šogad startējušajiem teju 10000 dalībniekiem kopumā piecās dažāda grūtuma distancēs uz starta izgāja 40 mūsu tautiešu. Viņu vidū arī trīs valmierieši — Andis Rumbenieks, Mārcis Bogdanovs un Edgars Kokorevičs, kurš šajās sacensībās veiksmīgi startēja arī pērn. Ar saviem iespaidiem pāris nedēļas pēc atgriešanās mājās dalījās Mārcis un Edgars.
Kā vispār sadūšojāties uz ko tādu?
Edgars: Grūti pateikt, kas bija sākums tam visam. Pērn pieteicos loterijai, kaut nebiju pārliecināts par saviem spēkiem. Nolēmu: kā loterija lems, tā būs. Šogad ilgi domāju, kurp braukt. Pieteicos, jo svarīgākais man bija dabūt šos četrus punktus. Tagad teorētiski esmu pilntiesīgs piedalīties pašā garākajā distancē (UTMB).
Mārcis: Viss sākās 2013. gada janvārī, kad izlasīju grāmatu «Dzimuši, lai skrietu». Līdz tam biju noskrējis tikai vienu maratonu un veicis vairākus rogainingus, bet nekad nebiju iedomājies, ka arī es no vietas varētu noskriet tik daudz. Pēc grāmatas izlasīšanas nodomāju: «Bet tie cilvēki skrien 200, 400 km, kāpēc es, kaut kāds valmierietis, nevarētu noskriet 70 — 80 km.» Kad sāku skriet, meklēju, kas tad ir populārākais šāda veida pasākums pasaulē, un atradu šo. Noskrēju ultramaratonu Stokholmā un sapratu, ka es varu. Sekoja vēl garāki skrējieni, un tā tie punkti palēnām savācās. Un nu ir pievārēts arī šis.
E: Pasaulē ir arī smagāki un niknāki skrējieni, bet šis popularitātes ziņā nevienam nestāv klāt. Visi pārējie riņķī apkārt ir pakārtoti tieši šim. Pārējos tu tikai vāc punktus, lai varētu skriet apkārt Monblānam.
Kādas domas pirms starta — pēdējā nakts, taktika, noskaņojums?
E.: Pēdējā naktī gulēju vien trīs stundas, kaut biju vēlējies vismaz sešas. Ilgi nespēju aizmigt. Tas, protams, bija krietni par maz. Kaut citiem klājies vēl trakāk, miegā pavadot vien knapas divas stundas.
M.: Es gan kādas piecas stundas nogulēju. Toties gandrīz startu nokavēju. Tāpēc sanāca startēt no pašām beigām. No sākuma bija tā, ka visiem gribēju tikt garām, jo sapratu, ka atrodos beigu galā, kad sākās kāpšana kalnā, tad gar kreiso malu, kā varēju, tā gāju garām. Latvijā parasti ir tā, ka veidojas sablīvējumi, bet šeit tik traki nebija.
E.: Startēju grupas otrajā pusē. Sākumā pacentos vairāk, lai nonāktu tur, kur vēlējos. Mazliet patērēju spēkus. Mana taktika bija vienkārša — pa taisno gabalu mierīgā riksītī, kad distance gāja uz augšu, pārgāju solī. Galvenais bija saglabāt kustību.
M.: Man bija līdzīgi. Beigās apjautu, ka to taisno gabalu gan bija ļoti maz.
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Pielikumā Edgara sacensību pieraksti: ŠEIT
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv