Palīdzības pakas ļoti gaidītas
Maijā trūcīgajiem valmieriešiem tika izdalīti vairāk nekā 400 pārtikas preču komplekti un gandrīz 100 higiēnas un saimniecības preču pakas.
Maijā trūcīgajiem valmieriešiem tika izdalīti vairāk nekā 400 pārtikas preču komplekti un gandrīz 100 higiēnas un saimniecības preču pakas.
Jau daudzas reizes notiek labdarības akcijas Ziemassvētku laikā un ceriņziedu laikā, un vienmēr sabiedrību mudina atbalstīt bērnus, kuriem nepieciešama ārstēšana, rehabilitācija — dažiem gada, citiem tā būs vajadzīga mūža garumā. Ik reizi rindā ierakstīti vismaz 100 palīdzības gaidītāji, un tiešām var tikai nojaust, cik grūti ir vecākiem publiski runāt par bērnu un ģimenes problēmām, lūdzot pašam nepieciešamākajam — savu bērnu veselībai, atlabšanai, sapnim par labāku dzīvi.
Šī doma caurvij ikdienu, un tā tiek iezīmēts katras Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas saturs. Par bērnu labklājību 1. jūnijā pastiprināti runā jau 90 gadus. To dara Latvijā un daudzās citās pasaules valstīs. Tajā pašā laikā katrā no šīm valstīm lielākā vai mazākā mērā bērni tiek sāpināti. Vardarbība pret bērnu pēc būtības ir nesavienojami jēdzieni, bet krīžu centru speciālisti stāsta, ka gadu no gada Latvijā pieaug to bērnu skaits, kas cieš no fiziskas, seksuālas vardarbības, no emocionāliem pāridarījumiem, un, kas ir pats briesmīgākais šajā statistikā: visbiežāk bērni cieš no savu tuvo vidus.
Pagājušās nedēļas nogalē vērienīgu notikumu piedzīvoja tie, kam sirdssaknes dzītas Trikātas pusē. Atzīmējot Trikātas pamatskolas 77 darba gadus, aicinot uz salidojumu skolas absolventus no malu malām, tika stāstīta arī novada vēsture. Tās lappusēs teikts, ka šopavasar paiet arī 330 gadu izglītības pirmsākumiem Trikātā.
Krīzes laikā daudzi mazie lauku veikaliņi pārtrauca darbu. Dažas ēkas joprojām atstātas novārtā, citas jau sen pagalam izsaimniekotas, bet prieks par tām, kas tikušas pie jauna īpašnieka.
Vairāk nekā 100 līdzcilvēku kļuvuši par Beverīnas novada «Jaunpalejās» iekārtotās Patvēruma mājas regulāriem atbalstītājiem.
«Ja dari to, kas tev patīk, tad izdarīsi labāk nekā jebkurš cits. Tāpēc jau mums ir savs paraksts, savs rokraksts,» tā ir pārliecība, ar kādu dzīvo valmierietis JĀNIS ROZĪTIS. Viņš šo un citas domas dēvē arī par vienkāršo patiesību. Taču, lai līdz atziņām nokļūtu, ir jānoiet ceļš. Jānis to veic mācoties: lasot, izzinot, taujājot, urdot un dodoties pāri robežām. Prāta robežām, lai justu, un valstu robežām, lai būtu brīvs.
Latviešiem ir vārda dienu svinēšanas tradīcija. Daudzām tautām tās nav. Taču arī pie mums 22. maijs ir īpaša diena kalendārā, kad vārda dienu svin ne tikai Emīlijas, bet daudzu un dažādu neparastu, kalendāros neierakstītu vārdu īpašnieki.
Ko dara sievietes, gaidot bērnus no nodarbībām? Nereti pārlapo vienu, otru un trešo žurnālu. Pārlapo plānākus un biezākus. Tādus, kas pirkti par eiro, un tādus, kas gandrīz par trim. Vēl sievietes parasti parunājas, ko tajos žurnālos izlasījušas. Tad viņas pamana interesantu tendenci: nav jēgas ar dažādo nosaukumu medijiem mainīties, jo kā vienā, tā otrā, kā nedēļas, tā mēneša izdevumā nereti dominē tās pašas tēmas, tie paši interviju varoņi. Tad rodas jautājums — kāpēc? Seko pašu izdomāta atbilde, ka uz vāka jau lauku sievietes maz liek, tur spīd tās, kuras pamatoti, bet biežāk nepamatoti mūsu sabiedrībā sauc par zvaigznēm: šovu, kino, reklāmu, ētera spīdekļiem.
Autoveikals ir ļoti nepieciešams lauku cilvēkiem
Reizi vai divas nedēļā autoveikals «Miks» dodas pie pircējiem, kuri dzīvo attālāk no Mazsalacas centra. Daži dziļos laukos, citi netālu no lielajiem ceļiem, bet visi satiktie teica, ka uz pilsētu dodas, ja jāapmeklē ārsts, jākārto lietas pašvaldībā vai jātiek līdz kapiem. Pārtikas dēļ viņi lieku braucienu līdz centram neplāno.
Rubeņu māju saimniece EMĪLIJA DŪRĒNA maija viducī, kad bagātīgi zied pienenes, ābeles un tulpes, svin dzimšanas dienu. Šogad jau astoņdesmito.
«Kā esmu savā istabā, tā vienmēr ieslēdzu Latvijas televīziju, on-line klausos radio. Ir reizes, kad nopērku rupjmaizi un kefīru, bet vienmēr man uz galda vai uz palodzes ir puķes. Es atteikšos no kāda našķa, bet par to mārciņu nopirkšu narcišu pušķi un likšu vāzē,» saka valmieriete GITA OZOLA, kura jau desmito gadu strādā Normandijas salās. Viņas pagaidu mājas visu šo laiku ir Gērnsijas sala, un iepriekšminētais ir tas minimums, kas no latviskās dzīves izjūtas ļoti nepieciešams ikdienā.
15. maijā Latvijā un pasaulē atzīmē Starptautisko ģimenes dienu
Šodien Latvijas Dabas muzejā ir apskatāma izstāde «Tulpes 2015», kurā tieši šo ziedu mīļotāji var aplūkot ap 400 dažādību. Nedēļas nogalēs tulpju savaldzinātie var steigt uz Rundāles pili, lai apskatītu, kāds krāšņums saplaucis pils dārza plašajās dobēs. Droši vien kāds no jums šopavasar pabija Lietuvā, Burbišķu pils parkā, kur tradicionāli svin Tulpju svētkus, varbūt bija tik laimīgs, ka pasēdēja kādā Stambulas parkā vai izstaigāja Keukenhofas dārzus Nīderlandē, jo tieši ar šīm valstīm saistāma tulpju izcelsme un skaistā zieda attīstība. Ne velti holandiešiem ir paruna: «Tulpe ir visskaistākā puķe, tādēļ tas, kurš viņu neciena, ļoti smagi zaimo Dievu», bet par Centrālo Āziju un Turciju ir liecība, ka tulpe savu vārdu aizguvusi no turku vārda «tulbend», tas nozīmē turbāns (cepure, ko tajā laikā lietoja Turcijā). Zieda forma atgādina šo cepuri.
«Ja nekā netiekat līdz Bitītei, tad jāiegādājas pašiem savs transports» — tādu spārnotu domu kāda četrgadnieka mamma dzirdējusi Valmieras pašvaldības gaiteņos, kad taujājusi, kurš plānojis, domājis un lēmis, ka par tā saukto vasaras bērnudārzu jāizvēlas Valmieras 2. vidusskolas pirmsskolas izglītības grupa. Melns uz balta atskaitēs rakstīts, ka šajā grupā ikdienā pirmsskolas izglītības iegūšanu nodrošina 81 bērnam. Vai tiešām bija pārliecība, ka visi mazie, kas mācās «Buratino», «Ābelītē» un turpinās bērnudārza gaitas vasarā, satilps vienuviet tādā šaurībā?
Mātes dienu gaidot, ciemojāmies Treifeldu ģimenē. Vecāki Liene un Guntars lolo piecas atvases. Samanta un Ralfs nosaka: «Un tad mēs sagaidījām brālīšus!» Četrus mēnešus vecie Roberts un Edgars savā ziņā ir īpaši puikas ne vien ģimenei, bet Valmierai, jo mazie brašuļi ir šā gada Valmieras pirmie puikas.
Veselības aprūpes sistēma reformas piedzīvo vismaz gadus divdesmit. Ir rakstīti stratēģiskie plāni, māsterplāni, zīmētas finanšu līknes. Sistēma ir reformēta, bet nesakārtota. Labi atceros, ka pirms gadiem sešiem, kad notika tā saukto mazo slimnīcu reorganizācija un slēgšana, gan mediķi, gan viņus pārstāvošā arodbiedrība uzsvēra, ka sistēmā ir jānovelk sarkanās līnijas, kuras nedrīkst pārkāpt, domājot par iedzīvotāju interesēm un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību kā pilsētās, tā laukos. Tolaik pašai tautai lūdza iet ielās, piedalīties protestos, lai tā neprāto, ka mediķi cīnās vien par savām algām, viņi cīnoties par ideju. Par to, ka naudai nozarē jābūt vairāk, rēķinot, ka pēckrīzes gados aug iekšzemes kopprodukts.
Risinājums ir dienas centri, darba centri vai atsaucīgi uzņēmēji, kas gatavi invalīdu kompetenci izmantot kaut pāris stundu dienā.
Līga Mergina taisa krūkas, karafes, kausus no māla. Aicina uz «Kalnķeņģiem» filozofētājus un dzīves svinētājus
Biedrība «Beverīnas amatnieki» plāno novadam piesaistīt tūristus, kurus interesē amata prasmju izzināšana