Ilze Kalniņa

Jau 15 gadus Astrīda un Gunārs Cunski ir mazsalacieši. Rīdzinieki, kuri bēguši uz laukiem, lai baudītu dzīvi. Liktenis bija domājis citādi.

Rīta rosme, daži vingrojumi ķermeņa un prāta mundrumam, glāze atspirdzinošas tējas — tā sagatavoties Valmieras svētku svinēšanai, brīvdienu izklaidēm un smagākajai darba dienai mudināja pilsētas sporta dzīves organizētāji, treneri un tie, kam aktīvs dzīvesveids ir ikdienas daļa.

Lielākie svētki siera ražotājiem un siera baudītājiem sestdien pilsētas godināšanas  laikā notika Valmierā. 

«Ir vienkārši jāatrod darbs, ko tu spēj darīt nesavtīgi... Tad arī ej un dari.  Ir jāatrod darbs, kas izdodas. Ir cilvēki, kuri visu mūžu šaubās, un paliek... nekur. Es nezinu, vai esmu īstajā laikā, īstajā vietā. Bet tā ir Dieva laime izvēlēties pareizo Ceļu. Daudz var lasīt, var mācīties, bet ir  jāpiedzīvo, jāsajūt,» sacīja traumatologs- ortopēds Mareks Mačuks.

«Kur mēs skrienam, kam kalpojam, kādus kapu zvanus grābjam? Tas ir jautājums, kas katram mums ir jāuzdod. Ja cilvēkam ir 65 miljoni, viņš nevar būt vesels, jo vajag sešdesmit sesto.  Tā ir atkarība. Gluži tāpat  kā pārlieku ēšana, dzeršana,» sacīja GUNDEGA TOMSONE no Jeriem un bilda, ka sarunu sāk tieši ar šiem jautājumiem tāpēc, ka šodien cilvēkam visu vajagot ātri, ja ne uzreiz, tad rīt no rīta, un jau gatavu. Šis niķis esot arī žurnālistiem, kuri pa dzīvi skrienot un nezinot svētīga miera.

«Man reiz būs mazs veikaliņš un tā telpas rotās visi tēli, kurus bērni atpazīst multfilmā «Joka pēc alfabēts». Zinu, ka mazajiem šī filmiņa ļoti patīk,» sacīja četru bērnu mamma VINETA MŪZE. Valmieriete, kas jau vairākus gadus dzīvo Rūjienā un, ģimenes jaunākās atvases lolojot, ļāvusies vaļaspriekam — rotaļlietu darināšanai.

Vakardienas rītā Valmieras tirgū pārdevēju bija vairāk nekā pircēju.

Piecās dienās, kas sakrīt ar brīvdienu un svētku svinēšanas laiku, glābējsilītēs atstāti trīs puikas. 

Tikai pēc sarunas ar Janu Spalviņu sapratu, ka neesmu pajautājusi, vai viņa pati ir mērījusi, cik gari ir melnie, rūpīgi koptie un gadiem audzētie mati. Laikam nepajautāju tāpēc, ka centimetri neko nebūtu izteikuši. Vairāk izteica pati Jana, kura lepni izslējās, kad bildējām viņas dabas doto rotu, kura tā arī teica: «Tas ir mans un tikai mans! Ar matiem tiešām lepojos!»

Pirms Līgo svētku brīvdienām devāmies uz Mūrmuižu, uz pirmsskolas izglītības iestādi «Pasaciņa», kur ierasti bērniem māca visus latviešu godus. Šoreiz notika kopīga Jāņu ielīgošana.

Mazsalacas Tūrisma informācijas centrā skatāmas austas segas. Daudzas no tām bijušas ne vien vecmāmiņu, bet arī vecvecmāmiņu pūralādēs. 

Pirmdienās, otrdienās un trešdienās Valmierā,  Veides ielā 2, ir atvērta klēts, kurā var saņemt humāno palīdzību — apģērbu, apavus, sadzīvē noderīgas lietas. Tās var ne tikai ņemt, bet arī ziedot, ja ir tāda iespēja un labā griba.

Vēl pirms dažiem gadiem govis, cūkas un mājputni turēti vai katrā piemājas saimniecībā. Tagad mazsalacieši zina, ka govis ir vien divās trīs mājās. Viena no tām Lazdu ielā. 

Mazsalacas novada Bāriņtiesas priekšsēdētāja ILZE ŠTEINBERGA par sevi teic, ka ir visai emocionāls cilvēks, kas emocijām gan drīkst ļauties vien no darba brīvajā laikā. Vairāk nekā 15 gadus viņa strādā nozarē, kur bieži jāvērtē, jāanalizē problēmas un reizēm jālemj bērnu un ģimeņu liktenis. Laikā, kad sabiedrībā daudz runā par to, kāpēc ārpus savas bioloģiskās ģimenes dzīvo tik daudz bērnu, ar Ilzi runājām, kāda ir situācija Mazsalacā.

Mazsalacas pirmsskolas izglītības iestādi mācību gada laikā apmeklē 60 bērni. Mācību gadam beidzoties, mazo čalas tā sienās nerimst. Jūnijā, jūlijā un augustā ir atvērtas vasaras grupas. 

Pirms bibliotekāres atvaļinājuma Ramatas puses čaklākie lasītāji bibliotēkā izņēmuši pavairāk grāmatu un žurnālu. Daudzi teikuši, ka pa vidu lauku darbiem gribas kādu romānu palasīt.

«Latvija vienmēr ir bijusi skaista. Tāda tā ir un paliek,» sacīja «Liesmas» uzrunātie vīri.  Kāds no viņiem bijis Sibīrijā, kāds lēģerī, cita ģimene, radi piedzīvojuši skarbo izsūtījuma laiku.