Diāna Glušonoka

Naukšēniete BAIBA RIEKSTIŅA (dzim. Dreija) ir Rūjienas vidusskolas direktores vietniece audzināšanas darbā. Enerģijas pilna, ar humora dzirksti un smiekliem gatava jaunajam mācību gadam!

Ar skolotāju, basketbola treneri, naukšēnieti JĀNI AĢI tiekamies, kā norunāts, Rūjienas sporta hallē pēc basketbola turnīra beigām. Jānis uzreiz brīdina, ka esot liels runātājs un lai es piebremzējot viņu, ja runā par daudz. 

KRISTĪNE MELNE nav naukšēniete, tomēr ar Naukšēniem ir cieša saikne, jo viņas vīrs ir audzis un mācījies Naukšēnos, un mamaneta spēlē, kur Kristīne aktīvi piedalās, daļa komandas ir naukšēnietes.

Kad uzrunāju naukšēnieti OJĀRU LŪSI, lai viņš pastāsta par skursteņslauķa profesiju, viņš ļoti tielējās – man tak nav ko stāstīt, es neesmu interesants utt.

Naukšēniete DZINTRA KRIEVĀNE (dzim. Zandersone) grāmatvedes darbā aizvadījusi 47 gadus un ir piedzīvojusi laikus, kad grāmatveža uzticamākais darbarīks bija skaitīkļi, pēc tam skaitļojamie aparāti, vēlāk kalkulatori un visbeidzot datori un internets. Bagātīga pieredze!

Šis gads Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD) ir īpašs. Tuvojas 17. maijs – Ugunsdzēsēju un glābēju diena, kurā šoreiz svinama arī nozīmīga jubileja – Ugunsdzēsībai Latvijā 160. gadadiena.

Naukšēnu lielākais lepnums ir muiža gan kā celtne, gan kā kultūrvēsturiskā mantojuma smagsvars. Uz skaisti kopto muižas kompleksu vēršas skati jebkuram Naukšēnu ciemiņam, gan arī to novērtē paši naukšēnieši. 

Esmu dzimis Rīgā 1959. gadā. Mans tēvs Juris Ozols dzimis Naukšēnu pagasta Jungās (Nurmos). Bēgot no izsūtīšanas 1949. gadā, tēva ģimene izklīda prom no Jungām, kurās vēlāk viņiem atgriešanās bija liegta.

Oktobra pēdējā sestdienā, 28. oktobrī, visā Latvijā tika atzīmēta Leģendu nakts. Arī Naukšēnu muiža, tumsas ieskauta, aicināja ciemos. 

Kad pie mums, Naukšēnu Cilvēkmuzejā, paciemojās viesi no avīzes «Liesma» ar lūgumu ko pastāstīt, aizdomājos.

Naukšēnu vidusskolai šogad 85 gadu jubileja. Kāda ir šīs skolas vēsture, pamatakmens ielikšana?

Lai arī muzeji joprojām slēgti apmeklētājiem, darba mums netrūkst. Vienmēr ir, ko pētīt, sakārtot. Vienmēr ir kāds, kuram nosūtīt sagatavotu informāciju par konkrētu tematu. Un vienmēr arī sēžam kā uz adatām, gaidot – ja nu beidzot šis viss beidzas, mums taču jābūt gataviem ar kādu izstādi, pasākumu. Tas nekas, ka tu nezini, būs vai nebūs. 

Lai arī foto konkursi un akcijas notiek visapkārt, skaistu mirkļu nekad nav par daudz! Naukšēnu novads izsludinājis foto akciju Saglabā mirkli vēsturei.  Tās mērķis ir iesaistīt iedzīvotājus skaistu, interesantu fotogrāfiju radīšanā Covid-19 ierobežojumu laikā, aktīvi pavadot laiku, pamanot ikdienā nepamanāmo, noķerot mirkļus Naukšēnu un Ķoņu pagastos, līdz ar to saglabājot vizuālas liecības par 2020./2021. gadu Naukšēnu novadā, kas no 2021. gada 1. jūlija būs iekļauts Valmieras novadā. 

Jau ilgu laiku Naukšēnu Cilvēkmuzejs, kā jau visas kultūras iestādes, ir slēgts apmeklētājiem. Ņemot vērā šo situāciju, paredzēto izstādi muzejā izveidojām apskatāmu āra apstākļos cilvēkiem jebkurā pieejamā laikā un piedevām neradot pulcēšanos. 

Kad aktīvākā tūrisma sezona tuvojas beigām, var kāpt  autobusā un doties iepazīt vietas sev apkārt. Tā arī es kā Naukšēnu Cilvēkmuzeja pārstāve, pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona piedāvājumam, 30. septembrī devos trīs dienu pieredzes apmaiņā pa Igauniju un Latviju. Kā izrādījās vēlāk, tas jau bija piektais un pēdējais šāds brauciens šī projekta ietvaros.

Par KRISTĪNI LASMANI esmu jau rakstījusi Naukšēnu avīzē. Atceros viņu vēl no skolas laikiem. Ar savu īpašo stilu stāvam centrā autobusa pieturā. Jā, viņa ir naukšēniete, lai gan ar abām kājām stingri iekāpusi Rīgas dzīvē. Ar muzeju patiesībā viņai ir liela saistība – lielu daļu savas bērnības pavadījusi Naukšēnu doktorāta 2. stāvā, kad šeit dzīvoja viņas Vecāmamma un Vecaispaps. Izrādās, arī Kristīne savu vārdu dabūjusi, pateicoties Vecampapam, kurš bijis vārdā Edgars. Vecaispaps, iespaidojies no Blaumaņa noveles Purva bridējs, noteicis, ka pirmā meita būšot vārdā Kristīne. Ar Kristīni muzejā esmu tikusies vairākas reizes, kad viņa darījusi mūsu pasūtīto darbu muzejā. Bet domājat, zinu visu? Nē!

Projekta Vidzemes dzīvie atmiņu stāsti ietvaros sestdien, 10. augustā, senās tradīcijas atdzīvinājām pie Edītes Krastiņas Ķoņu pagasta Saktās. Pie Edītes esmu ciemojusies vairākas reizes un vienmēr ar sajūsmu domāju:  cik gan viņa ir enerģiska, dzīvesprieka pilna! Un tur godā senās tradīcijas! Pie Edītes gribas iegriezties vēl un vēl!

25. marts... Smaga diena daudziem. Ar sāpīgām atmiņām. Notikumi, kas norisinājušies pirms 70 gadiem. It kā pasen, bet tiem, kas to piedzīvoja, joprojām ir grūti par to runāt. Viena daļa no tā izvairās vai, stāstot par piedzīvoto, raud.

Zināms, ka visām iestādēm ik pa laikam jāiztur noteiktas pārbaudes. Arī mums, muzejiem. Paralēli visiem ikdienas darbiem un pasākumiem jāspēj sagatavoties akreditācijas komisijas vizītei. No vienas puses šķiet — kam tas viss vajadzīgs? Bet patiesībā, paskatoties tā pamatīgāk, saprotam, ka tā iespējams visu salikt pa plauktiņiem. Sakārtot to, kam mazāk bijusi pievērsta uzmanība, kas apaudzis putekļiem.

Ir 1929. gads. Naukšēnu pagasta valdes sēdes protokolā ir teikts: «Tautas Labklājības Ministrija piešķīrusi šai pagasta pašvaldībai Ls 22 000.- doktorāta izbūvei pagastā. Padomei noteikt vietu doktorāta būvei, un šādu noderīgu vietu padome atrod vienīgi uz pagasta sabiedrības zemes Veczvejniekiem, jo šī vieta atrodas diezgan daudz pagasta centrā, dzīvu satiksmes ceļu malā un kaimiņos iestādēm, kuras bieži apmeklējamas pagasta iedzīvotājiem.»