Esmu laimīgs cilvēks
Agrāk, kad strādāju Naukšēnos veikalā «Dzirnavas», mūsu kolektīvā bija arī vairāki jaunieši. Atceros Zandu, kura tolaik, būdama tīnis, spridzināja ar savu enerģiju.
Aicināju ZANDU ZUMENTI-ŠURMU uz sarunu muzejā, un viņa atnāca pēc savas darba maiņas slimnīcā. Ar kafijas krūzi un pāris gabaliņiem šokolādes saruna varēja sākties.
* * *
Piedzimu, kā jau lielākā daļa šejieniešu, Valmierā. Pusotru gadu nodzīvojām Rūjienā un tad pārcēlāmies uz Naukšēniem, kur mums piešķīra dzīvokli «Eglēs».
Mācījos un pabeidzu Naukšēnu vidusskolu. Es neesmu no tiem, kas skolā ir zubrījušies. Mājasdarbus, jā, es kaut kā izpildīju. Mācījos obligāto, bet ne pārspīlēti.
Jau 14 gadu vecumā savā brīvajā laikā sāku strādāt veikalā – tīrīju plauktus, krāmēju preces. Biju pārlaimīga, ja pielaida pie kases aparāta! Ātri sanāca kļūt patstāvīgai, jo mamma bieži strādāja līdz vēlam vakaram, maiņu darbā. Mamma savārīja ēdienu katlus vairākām dienām, un man bija pašai jāsilda un jāēd.
Zanda un viņas hobijs – mocītis.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv