Dainis Lemešonoks

Zolitūdes drupās mirušie un sakropļotie cilvēki vairs netraucē mūsu sabiedrībai «Maxima» logo iekļaut Latvijas mīlētāko zīmolu desmitniekā. Kā dzejnieks teica, vēders – draugs vistuvākais...

Ziņa, ka Rīgā policija pirms nedēļas aizturēja ārzemju uzņēmējus nolaupījušu noziedznieku bandu, mums nepielūdzami atgādina: ja medijos nav lasāmas kriminālvēstis, tas nenozīmē, ka valstī nav noziedznieku. Latvijas preses un visas žurnālistikas optimizācijas rezultāts ir sabiedrības maldīga pārliecība, ka mūsu valstī bez Briseles vēl nesarēķinātās Sīrijas patvēruma meklētāju kvotas un skolotāju algu «jaunā modeļa» nav vairs citu nopietnu problēmu. Ja nu vienīgi pedofilija...

Eiropa atkal sašķeļas — šoreiz «riebīgajos ES jaunpienācējos», kuri izdzenā bēgļus/migrantus ar asaru gāzi, sit ar stekiem vai atsakās pieņemt, un  «Eiropas vērtību sargātājos», kuri viņu ierašanos sagaida ar aplausiem un palīdzības sainīšiem. Vai pat, kā Dānijā, ar savu auto gādīgi nogādā ceļotājus uz galamērķim iecerēto kaimiņvalsti (demonstratīvi ieriebjot policijas centieniem viņus apturēt). Taču vai cēlums būs spēkā pēc mēneša, diviem, nākamgad?

Šis ir gada principiālākais konflikts Latvijas politikā: uzņēmuma «Skonto Būve» cīņa ar Valsts vides dienestu (VVD) par tiesībām turpināt Inčukalna sērskābā gudrona dīķu likvidēšanu. Bizness pret valsts varu — kurš kuru? Pateicoties iestādes vēlmei rīkot trešdien preses konferencei strīdus ābola teritorijā, tur sapulcētajiem žurnālistiem tika uzrādīts, kam ir lielāka iespēja uzvarēt.

Šķiet, būšu jau agrāk Tev, lasītāj, vietā vai nevietā piesaucis savus radus Somijā. Tagad tiešām ir vairāk nekā iekš- un ārpolitiski aktuāli pastāstīt par svarīgu jaunumu viņu dzīvē. Mazā pilsētiņa Harjavalta, kur dzīvo sievas māsa ar vīru, dēlu un no Latvijas emigrējušo suni Turri, sagaida sev būtisku notikumu – septembrī tajā atvērs bēgļu izmitināšanas centru.

Leļļu teātris nevarēs nolietotos skatītāju krēslus kaut daļēji aizstāt ar jauniem, jo valdība tam pieprasa ieskaitīt valsts budžetā dividendes – 90 procentus no gūtās peļņas. Ministru prezidente un finanšu ministrs, šķiet, joprojām neatgūstas no ES prezidentūras «birokrātiskā karnevāla» skurbuļa. Viņi neapjēdz, cik piedauzīga ir valdības demonstrētā «principialitāte» leļļiniekiem atņemto 10 369 eiro dēļ.

Ziņa, ka Krievija varētu apturēt ogļu tranzītu caur Rīgas ostu, daudzos cilvēkos izraisa vien patiesu sajūsmu: «Urā, beidzot nokratīsim vēl vienas važas, kas mūs saista ar agresīvo austrumu kaimiņu! Vai tā nav izcila bauda – redzēt Andra Amerika skābo ģīmi?»

Ar Nacionālās apvienības otrdienas mītiņu visvairāk apmierināti izrādās tie, pret kuriem vērsās sapulcēto dusmas. «Vienotība», kas kā eiropeiska partija sakostiem zobiem tēlo bēgļu uzņemšanas entuziastes lomu, izbauda ļaunu prieku: lecīgais koalīcijas partneris iemantojis starptautisku «rasistu» un «neonacistu» slavu.

Nacionālās apvienības nodomi gan tiesā, gan ielās cīnīties pret bēgļu uzņemšanu Latvijā to galīgi sanaidos ar «Vienotību» — latvju eirolojalitātes personificējumu. Tikmēr zaļzemnieki ar klusu labpatiku noskatās abu koalīcijas partneru ķīviņā. Tas viņus padara par galveno spēku un «stabilitātes garantu» valdībā — vienalga, tagadējā vai kādā iespējami nākamā.

Nākamā gada valsts budžeta veidošanā par sāpīgāko jautājumu kļūs izdevumi aizsardzībai. Mums morāli jānobriest tam, ka «NATO standarts» — militārie tēriņi vismaz 2 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta — Latvijai būs jāsasniedz daudz ātrāk, nekā gribētos. Citās nozarēs nāksies savilkt jostas.

Satrauktai sabiedrībai jebkāds tiesas spriedums šķitīs pārlieku mīksts, bezzobains un noziedzību veicinošs. Mēs esam svēti pārliecināti, ka soda jēga slēpjas pat ne tik daudz paša vainīgā pienākumā ciest par viņa nodarīto, bet gan iespējamu noziedznieku iebiedēšanā — lai tie nekad neuzdrošinātos ļaut vaļu prātus urdošiem nelietīgiem nodomiem vai tieksmēm.

Parlamenta abām mazākajām — Latvijas reģionu apvienības un partijas «No sirds Latvijai» — frakcijām vajadzētu būt piesardzīgākām tagadējā flirtā vienlaikus gan ar Straujumas valdības kodolu, gan tam oponējošo Nacionālo apvienību. Tām nav dota iespēja pašām izvēlēties savu nākotni, ko noteiks «lielo» partiju līderu ļaunatminība, neaizmirstot sīkfrakciju šābrīža «neuzticību».

Ja kāds sevi izsludina par Napoleonu, tad tāpēc citiem nav jāsatraucas par to, ka viņš uz karstām pēdām pacentīsies iekarot, piemēram, Ēģipti. Impēriskas ambīcijas šodien apliecina nevis varēšanu, bet stipri īpatnēju prāta stāvokli.

Mums patlaban ir pamācoši vērot Grieķijas valdības ķīvēšanos ar Starptautisko valūtas fondu un Eiropas kreditoriem. Tas ir uzskatāms piemērs nepatikšanām, kādās arī Latvija varētu iekulties, ja mūsu vēlētāji lielākā skaitā gribētu sajusties drosmīgi, nobalsojot par politiķiem, kuri solītu «nepakļauties starptautisko naudasmaisu diktātam».

Pirmssvētku atslābums Jēkabielas augstajā namā rādās esam mānīgs. Kaut Saeima dodas brīvdienās, Latvijas politika atvaļinājumā acīmredzami netaisās. Šonedēļ jau ir «ielikts raugs» sabiedrības tracināšanai, politiķiem sākot spēkoties ar masu medijiem.

Kņada, kas tiek sacelta ap divu Krievijas polithuligānu aizturēšanu Ādažu militārās bāzes teritorijā, ir klasisks piemērs tam, cik plakātiski ir mūsu prātos dēstītie priekšstati par austrumu kaimiņvalsti un tajā notiekošo. Tikpat greizi kā tās iedzīvotājiem par «nacisma pārņemto» Latviju.

Pļukts, Made... Valsts galvas vēlēšanas Saeimā notika pēc klasiskās formulas «Gribējām, kā labāk, bet iznāca kā vienmēr*». Braši iesāktās pretendentu publiskās raudzības ar tautas viedokļa uzklausīšanu trešdien brutāli finišēja ar galīgi necaurspīdīgu balsojumu un meliem TV ekrānā.

Bēgļu izvietošanu ES dalībvalstīs vēl tikai apspriež Briseles kabinetos, taču politiķiem jau ir skaidrs: sācies milzīgs un ilgs tracis. Valdības partijām tas sola vien galvassāpes, toties vēlēšanās caurkritušie un citi populisti berzē rokas.