Cik ilgi skanēs aplausi?

- 11.Septembris, 2015
Viedokļi
Laikrakstā

Eiropa atkal sašķeļas — šoreiz «riebīgajos ES jaunpienācējos», kuri izdzenā bēgļus/migrantus ar asaru gāzi, sit ar stekiem vai atsakās pieņemt, un  «Eiropas vērtību sargātājos», kuri viņu ierašanos sagaida ar aplausiem un palīdzības sainīšiem. Vai pat, kā Dānijā, ar savu auto gādīgi nogādā ceļotājus uz galamērķim iecerēto kaimiņvalsti (demonstratīvi ieriebjot policijas centieniem viņus apturēt). Taču vai cēlums būs spēkā pēc mēneša, diviem, nākamgad?

Pavisam neliela sabiedrības daļa ir apveltīta ar noturīgu vēlmi palīdzēt citiem. Šo cilvēku enerģija (reizēm pat apsēstība) visā pasaulē balsta labdarības fondus un pamesto dzīvnieku patversmes, juridisko palīdzību nepamatoti notiesātiem un krīzes centrus. Mēs ik gadus suminām šādus cilvēkus kā «Latvijas lepnumu» — apzinoties, ka paši spējam mobilizēties pēkšņas krīzes brīdim — nepārkārtojot šim uzdevumam savu ikdienu. Kā nesen intevijā žurnālam «Rīgas Laiks» atzina Jeļena Kostjukoviča (Itālijā dzīvojoša rakstniece, Umberto Eko darbu tulkotāja krieviski): kad viņas dēls nopietni saslima, visi draugi un paziņas centās jebkādi palīdzēt. Tomēr temperamentīgo itāļu spēja mobilizēties līdzjūtībai ilga vien apmēram divas nedēļas. Ātri vien slimnieks un viņa māte tika atstāti paši savā ziņā, un, kā atzina literāte, viņa neko nepārmet draugiem — tāda ir dzīve, tāda ir cilvēka daba.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru