Aivars Ustups

Par jaunumiem novada pašvaldības policijā jautāju tās priekšniecei DACEI ŠMITEI.

Transporta būvju inženieris un SIA «Ceļu eksperts» valdes loceklis JĀNIS KIVILANDS sevi jau uzskata par trikātieti, jo ir septītais gads, kopš ģimene te laukos nopirka māju un pārcēlās no Rīgas. Pieredzējušais  speciālists  novada dzīvē nu iesaistījies arī ar vietējo ceļu izvērtēšanu.

Lai cik atšķirīgi šodien būtu uzskati par 8. martu — Starptautisko sieviešu dienu, ir vien jāpiekrīt Valmieras muzeja izstāžu nodaļas vadītājas Gunas Mednes fotoizstādes «Sieviete vakar, šodien, rīt» atklāšanā teiktajam: «Ik gadu, kad pienāk marts, kungi tā nedaudz sasparojas un uz apkārt esošajām sievietēm palūkojas vērīgāk.» Tad nu fotobiedrības «Valmieras atspulgs» dalībnieki 70 darbos piedāvā ar šādu vērīgu fotoskatienu pamanītas sievietes — maigas, gādīgas, skumjas, dusmīgas, priecīgas un arī varbūt aizvainotas…

Nu jau 12. gadu   Latvijā dažādās jomās  nosauc dabas simbolus.  Starp tiem Gada dzīvnieka izraudzīšana ir uzticēta Latvijas dabas muzeja speciālistiem.  Sākotnējos gados viņi šo titulu piešķīra dzīvniekiem, kuriem draud izmiršana un  kuri bija jāaizsargā. Taču šogad  godā ir  celts  dzīvnieks , kurš  nav pat limitēti medījamo  sarakstā un, kā, viņu pieteicot, sacīja Dabas aizsardzības pārvaldes  (DAP) eksperts Vilnis Skuja, ir  «vienkārši āpsis» (Meles meles).

Pēc  publikācijām «Liesmā» par mitrāju izpēti pie Ramatas Lielezera redakcijā iegriezās JĀNIS ŠMITS no Ramatas pagasta «Ķīškroga». Viņš uz pasākumu februārī, kad zinātnieki pagastmājā stāstīja par purviem, diemžēl nav ticis. Uz ne vienu vien zinātniekiem it kā neskaidru jautājumu  jau tad būtu varējis atbildēt. Jānim ir 78 gadi, un tādu gados vecu cilvēku, kas par Ramatu un tās purvu vēsturi vēl kaut ko zina, vairs esot vien kādi trīs. Viņš uzskata, ka purva pētnieki pat bez  modernajiem instrumentiem daudz ko interesantu  no šiem trim arī varētu uzzināt.

Valmiera aug par izskatīgu un sapostu pilsētu. Vien vecākie valmierieši vairs atceras milzīgos postījumus, kādus  pilsētai nodarīja  ugunsgrēku pārpilna nakts 1944. gada septembrī, kad atkāpās vācieši.  Par sava tēta  Jāņa Altenberga un mammas Otīlijas Luīzes tajā naktī piedzīvoto un cīniņiem, lai neļautu ugunij nodarīt pilsētai vēl lielāku postu, stāsta GUNTA ALTENBERGA:

Kopš mūsu iepriekšējās sarunas ir pagājis vairāk par gadu. Vai ir kas mainījies tavā amata situācijā vai dienesta pakāpē?

Joprojām esmu Valmieras iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks, nu gan jau piekto gadu. Arī majora pakāpe ir tā pati. Vēl kāds laiciņš jānostrādā, tad varbūt tikšu arī pie augstākas.

Viens no vērtīgākajiem Latvijas mitrājiem ir Ziemeļu purvi. Tie ir daļa no masīva, kas turpinās Igaunijā un veido pārrobežu mitrāju teritoriju (Ramsāres teritorija), kas hronoloģiski ir piektā šāda veida aizsargājamā teritorija pasaulē. Jau šāds fakts vien projekta «Prioritāro mitrāju biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā» realizētājiem liek pastiprināti domāt, kā šos purvus pasargāt, lai cilvēku darbības rezultātā neturpinātos to degradācija, arī kā iespēju robežās atjaunot augsto purvu dabisko hidroloģisko režīmu.

Prioritāro mitrāju aizsardzības projektā kā Latvijā ļoti reti sastopams biotops «Avoti, kas izgulsnē avotkaļķus» ir iekļauts arī no Valmieras netālu esošais dabas liegums «Raunas Staburags», kas atrodas Raunas upes ielejā. Vērtē, ka šī 17 metrus garā un 3,5 metrus augstā kaļķiežu krauja upes krastā veidojusies 8000 gadu laika periodā.

Savu redzējumu par vairākām problēmām Beverīnas novadā un tur it sevišķi pēdējās dienās notiekošo, par novada līdz šim neizmantotām iespējām izteikt vēlējās kaugurietis GVIDO VILNIS KRŪMIŅŠ.

Februārī arī Latvijā atgādinām par tādām  būtiskām, it sevišķi klimatu stabilizējošām vērtībām kā  mitrāji. Tas tādēļ, ka 1971. gada februārī, ieklausoties zinātnieku brīdinājumos par mitrāju izzušanu, ietekmīgāko valstu pārstāvji  Irānas pilsētā Ramsārē parakstīja Mitrāju konvenciju. Latvijā šī konvencija stājās spēkā 1995. gada 5. aprīlī. Bet 1997. gadā dzima  tradīcija  februārī atzīmēt Pasaules mitrāju dienas, kad zinātnieki ar iedzīvotājiem runā par šiem dabas veidojumiem.

Ne vien franču valoda un mūzikas melodija iepriekšējā ceturtdienā ieskanējās Valmieras muzeja otrā stāva zālē, bet pat daļa no senās Francijas ar tās mūsdienu kontrastiem te ir atceļojusi mākslinieces Ievas  Epneres 2014. gada vasarā  šajā  zemē Esparū pilī uzņemtajās fotogrāfijās. Piesakot tās, muzeja izstāžu nodaļas vadītāja Guna Medne atgādināja par dziļajām saknēm, kādas Latvijas kultūrā ir franču mūzikai, literatūrai, arī glezniecībai. Nu tā gūst papildinājumu arī fotomākslā.

Jau vēstījām, ka gada nogalē 19 Valmieras un apkaimes fotogrāfi, vienojušies par vajadzību vēl vairāk sadarboties, oficiāli reģistrēja biedrību «Valmieras atspulgs». Kā stāsta tās vadītājs Aleksejs Koziņecs, lai rūdītos pirmajās ugunskristībās, kolēģi nolēmuši jau šo februāri pasludināt par fotomēnesi. Tā ietvaros Rūjienā personālizstāde ir Vitautam Staņam, Valmierā «Sadales tīklu» zālē  — Jānim Sprudzānam, bet pārējie biedrības fotogrāfi sevi pieteica pirmdien Valmierā, Stacijas ielā, galerijā «Laipa» startējušajā fotoizstādē «Ainava». Šogad ar vairāk nekā 82 fotogrāfijām tajā pārstāvēti 34 autori, arī no Mazsalacas fotostudijas «Fokuss» un daži vēl brīvību nevienai biedrībai neatdevušie.

Par 2016. gada putnu Latvijā nosaukts dižraibais dzenis (Dendrocopos major). Lai par viņu uzzinātu kaut nedaudz vairāk,  nekā  dažādās putnu grāmatās rakstīts, par saviem  novērojumiem lūdzu pastāstīt vienu no  zinošākajiem ornitologiem Valmieras pusē ANDRI KLEPERU.

Iespējams, vienu no šīs ziemas skaistākajām vēl sniegotajām dienām paguva pavadīt tie, kas  sestdien  pulcējās Dabas izglītības centrā Kocēnu «Vecupītēs», lai kļūtu par pasākuma «Pēdas mežā» aktīviem līdzdalībniekiem.

Iepriekšējā trešdienā, kad desmitiem valmieriešu pulcējās Vecpuišu parkā, lai spriestu par koku ciršanu vai saglabāšanu, viņu sākotnējais noskaņojums bija  pat  kareivīgs, jo daudzi bija sapratuši tā, ka jau noraidītais projekts par gandrīz 100 koku izciršanu tiek bīdīts atkal.

Kādas rūpes sagādā šī brīžiem aukstā, brīžiem sniegotā ziema? — jautāju Brenguļu pagasta saimniecības vadītājam JĀNIM FŪRMANIM.