Atbrauc un iedzīvojas

- 22.Septembris, 2020
PROJEKTS
Laikrakstā

Ir brīvas darba vietas

Darba devēju reģistrēto vakanču skaits Latvijā pieaudzis no 4,8 tūkstošiem šī gada aprīlī līdz 6,5 tūkstošiem augustā un pēc neliela krituma atkal pieaug. Visvairāk brīvo darba vietu reģistrētas būvniecībā, ražošanā, pakalpojumu jomā, transporta un loģistikas nozarē.

Pieprasījums pēc darbaspēka nodarbinātības jomā liecina par pozitīvām tendencēm. Nodarbinātības valsts aģentūrai piedāvājot vairākus atbalsta mehānismus gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem (algu subsīdiju atbalsta pasākumi), reģistrētā bezdarba jomā situācija kaut nedaudz, bet uzlabojusies (Vidzemē uz 31. augustu – 7,8%). Tāpat tiek gaidīta (arī Vidzemē) pozitīva bilance starp plānotajām jaunajām un likvidējamajām daba vietām. Vienlaikus joprojām vērojama nodarbināto prasmju neatbilstības palielināšanās, kas ir viens no galvenajiem darbaspēka nomaiņas iemesliem. Kvalificētu speciālistu trūkums ir problēma 28% no visām ilgstošām vakancēm.

Darba tirgū ieplūst ārvalstnieki

Arvien reālāka ir prognoze, ka brīvās darba vietas mūsu valstī aizpildīs un daļēji jau aizpilda viesstrādnieki. Šo tendenci, darbaspēka ierašanos no citām valstīm atvieglojot, veicina valsts.

No 2019. gada 1. jūlija spēkā ir elastīgāki nosacījumi ārvalstu darbaspēka piesaistei, un darba devējiem, piemēram, radusies iespēja trešo valstu pilsoņus nodarbināt uz ilgtermiņa vīzas pamata. Vīzas noformēšanas process, izrādās, ir vienkāršāks, lētāks un ātrāks nekā uzturēšanās atļaujas noformēšana. Lai uzaicinātu trešās valsts pilsoni, darba devējam brīvā darbavieta jāreģistrē Nodarbinātības valsts aģentūrā un jānoformē ielūgums Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Vīza tiek izsniegta uz gadu, un šajā laikā darba devējam ir iespējams pārliecināties par viesstrādnieka atbilstību, lai pēc vīzas termiņa beigām labam strādniekam noformētu uzturēšanās atļauju uz ilgāku laiku.

Līdz 2020. gada 1. septembrim derīgas darba atļaujas Latvijā bija izsniegtas 9779 citu valstu personām. Visvairāk darba atļauju piešķirts janvārī, jūlijā un augustā.

2020. gadā TOP5 nozares, kurās Latvijā tiek nodarbināti ārzemnieki, ir tradicionālas: sauszemes transports (tālbraucēji šoferi) un cauruļvadu transports (kopā 41%), ar datorprogrammēšanu un konsultēšanu saistītas darbības, ēku būvniecība, specializētie būvdarbi, ēdināšanas un tirdzniecības pakalpojumi.

Viens no vietējiem uzņēmumiem, kas brīvās darba vietas aizpilda, uzaicinot viesstrādniekus, ir SIA «RKCF Renesanse». Par uzņēmuma pieredzi «Liesmai» stāsta valdes loceklis un darbu vadītājs ar lielu darba pieredzi RAIMONDS KUNCĒVIČS:

– Viens no iemesliem, kādēļ nolēmām piesaistīt viesstrādniekus, bija reāls darbaspēka trūkums. Tā saucamajos treknajos gados, kad pietika savu strādnieku, uzņēmumos varēja nodrošināt disciplīnu. Divi neattaisnoti darba kavējumi, un tu esi no darba atbrīvots. Uz to momentu situācija bija tāda, ka vietējais darbaspēks kļuva nekontrolējams. Visā pasaulē algu maksā par ražīgumu, padarīto. Mūsu cilvēki, zinot, ka darbaspēka trūkst, kļuva bezkaunīgi, par to pašu kvadrātmetru, par kuru saņēma 5 eiro, sāka prasīt 7, 8 un 10 eiro. Samaksa par darbu kļuva neadekvāta padarītajam. Vērsāmies pie firmām, kas viesstrādniekus piedāvā, un pieņēmām piedāvājumu par pirmajiem sešiem viesstrādniekiem. Nākamos jau sazvanījām paši un caur Pilsonības un migrācijas dienestu oficiāli noformējām darbā. Viesstrādnieku ienākšana ļāva nostabilizēt cenas. Cilvēki saprata, ka vietējam darbaspēkam ir alternatīva, pieauga darba ražīgums. Tas ir tas pozitīvais. Tomēr jāsaprot, ka cilvēks ir cilvēks ar visām viņa problēmām. Ne katru iespējams uzreiz iepazīt, un ne katrs spēj svešā vietā iejusties. No sešiem ukraiņu viesstrādniekiem vienā no brigādēm palika tikai divi, kas pēc trim mēnešiem varēja palikt strādāt, otra brigāde darbu turpina vēl šodien, un neko sliktu par viņiem nevaru teikt.

Kādās profesijās viesstrādnieki tiek nodarbināti?

Uz sākuma brīdi bija vajadzīgi namdari un apdarnieki. Tos arī uzaicinājām, un viņi tiešām ir labi amatnieki, sliktus mēs neturētu. Būvniecības sistēma ir tik stingra, ka nekvalitatīvs darbs netiek pieņemts un netiek apmaksāts. Tāpēc arī no tiem četriem vīriem bijām spiesti atvadīties, ka viņi nevilka. Algas prasīja lielas, bet reāls izpildījums nebija pieņemams ne kvalitātes, ne apjoma ziņā.

Arī disciplīna kliboja?

Nē, nekādā ziņā. Es teiktu, ka tā bija pat labāka nekā vietējiem, jo viesstrādnieki baidās tikt izsūtīti atpakaļ uz mājām. Viņiem ir ko zaudēt. Mūsu strādniekiem, ja no viena kantora izmet, ir iespēja aiziet uz citu, kur darbaspēka trūkuma dēļ labprāt paņems pretī. Nekad nebiju domājis, ka līdz tam nonāksim, ka reāli nebūs kas strādā. Paldies Dievam, ka mums ir kas strādā, ka cilvēki noturas darbā.

Vai sanācis ar šiem cilvēkiem aprunāties, pajautāt, kas ir tie iemesli, kādēļ viņi devušies strādāt uz citu valsti?

Esam no viņiem sapratuši, ka Kijevā algas ir apmēram līdzvērtīgas tām, ko maksājam mēs – nedaudz pāri tūkstotim eiro. Taču tālāk no galvaspilsētas 200 dolāri jau skaitās liela nauda. Tātad viņi uz Latviju brauc peļņā. Pamatā tie ir vīrieši vecumā no 35 līdz 52 (vecākajam) gadiem.

Iepriekš bija tā, ka, nostrādājot trīs mēnešus, palaidām viņus uz divām trim nedēļām mājās. Dēļ tā kovida viņi nobijušies, ka aizbraucot var netikt atpakaļ, jo darba atļaujas vairākiem ir jāpagarina. Esam aprunājušies, un visi apzinās, ka pašlaik tā ir biļete uz vienu pusi, tāpēc vairāk nekā pusgadu mājās nav bijuši. Arī tāpēc, ka darba dēļ nevaram viņiem nodrošināt 14 dienu izolāciju, jo, tik ilgi nestrādājot, būvniecībā rastos pamatīgi zaudējumi – pēc mūsu apgrozījuma rēķinot, izstrāde ir vidēji ap 20 tūkstošiem eiro dienā. Vienlaikus nevaram arī pieļaut, ka kāds to kovidu atved un visu uzņēmumu noliek uz pauzes.

Kā viesstrādniekiem ar sadzīves apstākļiem?

Smiltenē esam viņiem nopirkuši divistabu dzīvokli, tāpat ofisa ēkā Valmierā ir radīti visi apstākļi dzīvošanai. Brīvajā laikā vīri makšķerē, viņi jau labi iedzīvojušies starp vietējiem.

Attieksme vietējā sabiedrībā pret viesstrādnieku ienākšanu Latvijā nav viennozīmīga...

Jāsaprot, ka katrs aizstāv savas intereses. Filozofu un sliņķu mums netrūkst. Viesstrādnieku ienākšana darba tirgū situāciju normalizējusi, vietējie sākuši par savu darba vietu uztraukties, domāšana ir mainījusies. Mums piedāvāja arī moldāvus un kazahus, bet ar ukraiņiem bijām iepazinušies jau padomju laikos, kad viņi strādāja būvniecībā. Zināju, kādi viņi ir, un cilvēciskajā ziņā šajos gados nekas nav mainījies. Protams, mums ir labi, godīgi un apzinīgi vietējie strādnieki, kuri uzņēmumā noturējušies pat divdesmit gadus.

Pašlaik uzņēmumā visas štata vietas ir aizpildītas un vietējos gumijas stiepējus, tāpat nepamatotu zilo lapu ņēmējus varam atļauties atbrīvot. Domāju, ka jebkurai ekonomikai viesstrādnieki ir vajadzīgi, arī ulmaņlaikos viņi bija. Manuprāt, ir tikai muļķīgi aizsargāt vietējo darba tirgu, apzināti to bremzējot. Visā Eiropā viesstrādnieku darba rokas tiek izmantotas.

Nedaudz atšķirīga pieredze viesstrādnieku nodarbinātībā ir SIA «Sanart». Stāsta valdes priekšsēdētājs, ģenerāluzņēmējs ARTIS KNOKS:

– Viesstrādnieki mums ir bijuši, šajā ziņā pieredze ir. Pirmie, kuri atbrauca pirms trim gadiem, tiešām bija profesionāļi. Viņi bija cēluši mājas, zināja darbu, ar viņiem bija viegli strādāt. Bet Ukrainā izveidojās slikta situācija, un viņi gribēja doties prom. Tad pie mums sāka braukt visādi – gan tādi, kas zina, gan tādi, kas nezina darbu. Katram bezmaz bija jārāda, kas jādara. Sapratām, ka tas neatmaksājas. Pirmkārt, lielā nodokļu sloga dēļ. Ja mazkvalificētam darbiniekam jāsamaksā minimālā alga pāri par tūkstoti eiro, tas neiet nekādos rāmjos. Ar viņiem sadarbojāmies pusotra gada, bet šopavasar attiecības pārtraucām. Kopā bijām nodarbinājuši ap 30 viesstrādnieku. Tagad vairāk slēdzam līgumus ar apakšuzņēmējiem, pie kuriem strādā kādi desmit viesstrādnieki – ukraiņi un arī uzbeki.

Vispār izskatās, ka būvniecībā iestāsies kritums. Kovida dēļ valsts piešķir mazāku finansējumu pašvaldībām, tāpat līdz ar pašvaldību iecerēto reformu mainās arī attīstības redzējums – nav pārliecības, ka pēc uzbūvētām ēkām būs vajadzība. Reformas ir vajadzīgas, bet tajā pašā laikā, ja paskatās, kā darbojas ierēdņi, – tas ir zem katras kritikas. Arī māju renovācija būs atkarīga no iedzīvotāju maksātspējas un vēlmes naudu ieguldīt siltināšanā. Tāpat bankas uzstādījušas noteikumus – ja 75% no mājas iedzīvotājiem nav nobalsojuši par renovāciju, finansējums netiek piešķirts. Tas ir nereāli.

Diemžēl arī tie viesstrādnieki, kuri ir profesionāļi, ar laiku izlaižas. Grib strādāt daudz, bet reāli nespēj, temps krītas.

Pagājušajā gadā pieredzējām uzņēmuma vēsturē lielāko apgrozījumu, nodarbinājām daudz strādnieku, taču peļņas ziņā tas daudz nedeva, jo nevarējām visu izkontrolēt, kaut kur tika arī pārmaksāts. Secinājām, ka lielu apgrozījumu neatmaksājas veidot, un šogad to mēģinām samazināt. It kā absurds, bet pie uz pusi mazāka apgrozījuma nopelnām vairāk. Pie šīs politikas arī pieturēsimies.

Objekti arī kļūst sarežģītāki, būvniecībā ienāk jauni risinājumi, tāpēc arī viesstrādniekus vairs neņemam.

Vai kādreiz vēl ņemtu? Domāju, ka nē. Arī valstī esošās milzīgās birokrātijas dēļ. Valsts ir izveidojusi sistēmu, kas nevis palīdz uzņēmējiem, bet traucē un jebkurā nozarē mēģina iekasēt pēc iespējas lielākus sodus. Viss tiek ārkārtīgi sarežģīts, sistēmas ir tā saveidotas, ka jebko cauri var izsist tie, kam vajag. Pēdējā laikā gan kaut kas pamazām mainās, bet pārāk lēni. Tāpēc uzskatu, ka prātīgāk ir samazināt būvdarbu apjomu un strādāt ar esošajiem cilvēkiem. Būs mazākas galvassāpes.

VIENĀ NO SIA «RKCF RENESANSE» OBJEKTIEM – topošajā Kultūrvides centrā pie Valmieras muzeja – strādā arī vairāki viesstrādnieki. Ārijas Romanovskas foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru