Vērts ieklausīties dabā
Jau pirms meteoroloģiskajām prognozēm un modernām laikapstākļu lietotnēm cilvēki savu ikdienu plānoja, rūpīgi vērojot dabu. Senči zināja, ka apkārtējā vide sniedz daudz vērtīgu norāžu par gaidāmajiem laikapstākļiem, gadalaiku maiņu un piemērotāko laiku dažādiem saimniecības darbiem. Tika vērota gan putnu uzvedība, gan koku plaukšana, arī migla, vēja virziens, rasa un debesu ķermeņu kustība bija kā dzīvs kalendārs, kas palīdzēja pieņemt lēmumus sadzīvē.
Nozīme tika piešķirta arī Mēnesim. Tika uzskatīts, ka Mēness fāzes ietekmē ne tikai augus, bet arī cilvēku ikdienas darbus. Dilstošā Mēnesī bieži mazgāja veļu, jo ticēja, ka tā labāk izmazgājas un ilgāk saglabā svaigumu. Savukārt sakņaugus, piemēram, kartupeļus un burkānus, centās stādīt dilstošā Mēnesī, jo ticēja, ka augu spēks tad virzās uz saknēm. Augošā Mēnesī biežāk sēja un stādīja augus, kuru raža veidojas virs zemes.
Dabas vērošana bija ne tikai praktiska nepieciešamība, bet arī paaudzēs krāta gudrība, un cilvēki veidoja zināšanas, kas palīdzēja veiksmīgāk saimniekot un dzīvot saskaņā ar dabas ritmu. Lai gan mūsdienās daudzus šos ticējumus aizstājusi zinātne, senču novērojumi joprojām ir interesanta kultūras mantojuma daļa, tāpēc tikāmies uz sarunu ar mazsalacietēm VIKTORIJU PURIŅU un VĒSMU VĪTOLU, kas zināja pastāstīt dažādus novērojumus.
Vērot laika zīmes
Stāsta Viktorija Puriņa: «Mūsu tauta vienmēr ir bijusi laika zīmju vērotāja, un arī es no bērnības atceros daudz ko no tā, ko stāstīja mamma. Esmu uzaugusi Kurzemes pusē. Ja spalvu mākoņi debesīs izveido tādu kā laivu un tā ieiet jūrā, tad būs lietus. Ja kastaņām lapas nolaidušās uz leju, gaidāma salna. Ja no rīta ir liela rasa, būs labs laiks, siena laiks. Atceros, ka rītos, kad bija liela rasa, tēvs kapināja izkapti un gāja pļaut zāli, jo tā ļoti viegli pļāvās. Arī pēc bezdelīgām var noteikt, kāds būs laiks: ja tās lido augstu, būs labs laiks, bet, ja zemu, gaidāms lietus vai apmācies. Tas gan nav tik daudz saistīts ar laikapstākļiem, bet mamma vienmēr teica, ka maizīti nekad nedrīkst likt ar apaļo pusi uz leju. Tā ir ne tikai necieņas izrādīšana maizei, bet var arī aizbaidīt svētību un pārticību. Ja maizes kumoss nejauši nokrīt zemē, to paceļ, nobučo un noliek atpakaļ uz galda.»
Stāsta Vēsma Vītola: «Šogad bija auksta ziema, ļoti auksts janvāris un februāris, taču marta sākumā līdz ar lietiem nokusa viss sniegs. Martā īsti nelija, tāpat arī aprīlī. Tas nozīmē, ka pavasarī nebija plūdu, bet tad tie būs vai nu siena laikā, rudzu pļaujas laikā vai rudenī. Plūdiem jābūt tā vai tā, dabai vajag mitrumu. Ar to, ka nedaudz uzlīst, nepietiek, zeme neatveldzējas. Šogad skaisti ziedēja ievas. Tad prognozē, ka būs garas rudzu vārpas, nevis īsas un robainas. Stārķi atlidoja balti, un tas nozīmē, ka vasara būs sausa. Paskatieties, kāds stārķis ir tagad – nosmulējies, netīrs, vairs nav baltā krekla mugurā. Tas nozīmē slapju laiku.
Var paskatīties arī, kā skudras būvē mājiņas. Ja lūciņa ir vaļā, lietus nebūs, ja aizvērta, būs. Arī tad, ja vistas lietus laikā skraida ārā, gaidāms ilgstošs lietus. Pašlaik suns vēl nav nometis savu ziemas kažoku, un tas norāda, ka vēl būs vēss. Esmu vērojusi arī maijvaboļu kāpurus. Ja pie galvas un apakšgalā ir melna strīpiņa, tas var norādīt uz lietainu vasaru, lai gan to grūti paredzēt.
Lietainu laiku var noteikt arī pēc jaunajiem egļu zariem. Ja tie ir noliekušies, būs lietus. Šogad ozols saplauka pirms oša, osis vēl ilgi gulēja. Tas nozīmē, ka gaidāma sausa un karsta vasara. Savukārt, ja pirms ozola saplaukst osis, tas norāda uz lietainu vasaru. Arī bērzs saplauka pirms alkšņa, tas liecina par sausu vasaru. Ja pirmais saplaukst alksnis, tad vasara būs slapja. Rudenī, ja kokiem lapas birst no galotnes, sniegs kusīs saules ietekmē, bet, ja no apakšējiem zariem, tad būs pali. Ja eglei čiekuri veidojas augstu galotnē, gaidāma laba kartupeļu raža. Ir arī tāds augs kā tītenis. Vasarā to var pavērot: ja lietus laikā zieds ir vaļā, lietus nebūs ilgs, bet, ja jau no rīta zieds ir aizvēries un neveras vaļā, tad līs visu dienu.»
VĒSMA VĪTOLA ar pašas izaudzētajiem ģimenes sīpoliem.
Mūsdienas
«Dabas vērošana un laikapstākļu paredzēšana nav nekas jauns. Tās ir zināšanas, kas no paaudzes paaudzē nodotas jau tūkstošiem gadu. Tās bija vajadzīgas, lai dārza darbi un sadzīve vestos, lai būtu laba raža. Mūsdienās ir gan senču ticējumi par to, kad ko labāk stādīt, gan Mēness kalendārs, gan dažādi dārza darbu kalendāri. Kā lai zina, kurš ir pareizais, pēc kā stādīt? Te mūsdienu cilvēkam jāeksperimentē. Iestādi saujiņu zirņu pēc viena kalendāra, otru pēc senču metodēm un salīdzini rezultātus. Kāds saka, ka sīpoli jāstāda Jetes dienā, bet zirņi jāsēj simtajā dienā pēc Jaunā gada. Var augus iestādīt zemē, kamēr tā vēl ir auksta, kaut kas jau izaugs, bet kurš gan grib aukstas kājas? Neviens. Tāpēc arī augi, kas iesēti pārāk agri, nīkuļo, jo tiem vienkārši ir par aukstu. Cilvēks uzvelk vilnas zeķes un sasildās, bet augiem tādas iespējas nav. 2023. gadā bija agrs pavasaris, cilvēki agri sastādīja kartupeļus, bet tad uznāca salna līdz pat mīnus septiņiem grādiem, un viss nosala. Tāpēc ar dārza darbiem steigties nevajag. Tāpat arī saka: ja kāds augs ir nosalis, tad jāpavēro, kas ar to notiek. 1976. gadā ziemā bija -42 grādi, nosala visas ābeles. Mums teica, lai nezāģē uzreiz, bet pagaida trīs gadus, un, ja neatkopjas, tad lai zāģē nost. To pašu principu piekopju arī tagad, man mājās ir brūna ciprese, tagad gaidu un vēroju, kas ar to notiks.
Daba ir ļoti mainījusies. Meži tiek izcirsti, uzstādīti vēja ģeneratori un saules paneļi. Savu ietekmi atstāj arī karš. Arī mēs paši esam attālinājušies no dabas, vairs neskatāmies dabas zīmēs, bet telefonos, kur redzama laika prognoze tuvākajām dienām.
Cilvēki domā, ka pienenes nav vajadzīgas, bet kur tad bites iegūs nektāru? Ja bitēm nebūs, kur baroties, sekas jutīs visi. Agrāk bija papuves, dažādi tīrumi, kartupeļu, biešu, pupu un lopbarības lauki. Bija daudzveidība. Pietika gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, un dzīvnieki tik bieži nenāca uz mājām. Tagad viņu dzīvesvietas ir izpostītas, ēdiena trūkst, tāpēc tie meklē iztiku tuvāk cilvēkiem. Arī pļavas bieži nopļauj, vēl pirms tās sasniegušas pilnbriedu. Augu sēklas nav paspējušas nogatavoties, un pēc tam brīnāmies, kur pazūd pļavu daudzveidība. Tad vai ar uguni meklējam dabiskās pļavas. Cik daudz to vairs ir palicis? Kur vēl var redzēt bezdelīgactiņas, saulpurenes vai kaķpēdiņas? Arī dārzeņu sēklas vairs reti kurš vāc pats. Paļaujamies, ka visu varēs nopirkt veikalā, un mājās vairs nav ne burkānu, ne kāpostu, ne gurķu sēklu. Daudziem vairs nav arī sava dārziņa, jo šķiet, ka veikalā viss pieejams. Bet kas notiks, ja piegādes ķēdes kādreiz pārtrūks? Savs dārzs ir ne tikai pārtikas avots, bet arī kustība un darbs. Jāsēj, jāstāda, jāravē, bet pēc tam ziemā vari apēst paša izaudzētu dārzeni.
Dabai ir savs ritms. Saka, ka ir septiņi bagāti gadi un septiņi nabadzīgi gadi. Ne jau visi pēc kārtas. Cikls sākas ar bagātu gadu, tad ražība pakāpeniski samazinās līdz zemākajam punktam, pēc kura atkal sāk pieaugt. Dabu ir grūti paredzēt, bet to var vērot.
Kad nācu uz šo sarunu, paskatījos debesīs. Daļa mākoņu bija augstu, daļa zemāk. Lietus mākoņi parasti ir zemāk, un tas liecina, ka gaidāms lietus. Turklāt katra vieta ir atšķirīga. Var gadīties, ka Mazsalacā līst, bet Skaņkalnē ne, vai arī otrādi. Un tās taču ir vietas, kuras šķir tikai Salaca, tas nav Latvijas gals.
Tuvojas Vasaras saulgrieži, un trīs dienas 21., 22., 23., jūnijā ir jāskatās, kādi vēji pūtīs, jo tādi pūtīs visu jūliju, augustu un septembri. Ja salasītās Jāņu zāles ātri vīst, tad būs labs siena laiks, bet ja tās labi stāv, tad siena laiks būs lietains un mitrs,» tā Vēsma.
VIKTORIJA PURIŅA atceras zināšanas, kas iegūtas augot Kurzemē, tās noder arī Mazsalacā. Ārijas Romanovskas foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi — klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv