Amatnieks un kolekcionārs

Šobrīd Jura vadītais uzņēmums SIA Liku ražo visu, kas no koka – namiņus, nojumes, sētas, izņemot logus un durvis, un par pasūtījumu trūkumu nevar sūdzēties – patlaban top liela nojume Salacgrīvā. Bez paša saimnieka SIA ir vēl tikai divi darbinieki. Jurim ir diezgan rūgta pieredze, un viņš negrib cīnīties ar cilvēkiem, jo visi jaunie grib saņemt lielu naudu, bet strādāt lāgā negrib – tad kādam vecāmāte trīs reizes mirst, tad citam pēc algas dienas atkal svētki, kad trīs dienas nevienam neko solīt nevar. 

Vecām mantām – jaunu dzīvi

Jura hobijs ir vēsturisko darbarīku, pajūgu un spēkratu atjaunošana un kolekcionēšana. Speciāli izveidotā nojumē viens no ievērojamākajiem eksponātiem ir traktors HTZ7 ar divcilindru benzīna motoru, tas ražots 1950. gadā Staļina vārdā nosauktajā Harkovas traktoru rūpnīcā, darbināms ar kurbuli, pirkts Vecpiebalgā no vīra, kam tobrīd bijis svarīgi, lai kāds šo trīs maisos sabērto reliktu nopērk. Pēc restaurācijas vienreiz ar šo traktoru mēģināts arī dārzu uzart, bet, kā atceras saimnieks, – nervi beigti. Naukšēnieši jau dikti gribot šo agregātu redzēt novada svētku gājienā, bet Juris rēķina, ka aizvešana un atvešana prasa pārāk lielus ieguldījumus. Rūjienas ielās gan šis traktors pukšķinājis, jo izdevies atrast sponsoru ceļa izdevumiem.

Turpat blakus motocikliem IŽ Planeta un emka lietošanas kārtībā, kā visi pārējie transporti, apskatāmi rati, kādos Ķencis brauca pie mērniekkunga, un lieliski saglabājusies no sievas vecātēva mantota 1924. gadā Cēsu amatnieku izgatavota droška, pašam vajadzējis atjaunot vienīgi sēdekļus. Drošku nolūkojuši kaimiņu zirgaudzētāji, tomēr Juris labprātāk salabo viņu droškas salauztos spārnus, nekā šķiras no savējās. Tā kā zirga Jurim nav, viņš ilkšu vietā pierīkojis dīstelīti, lai varētu drošku piekabināt traktoriņam.

Pie diviem močiem un zapiņa Juris ticis, kad kāds vīrs jaucis nost garāžu, – par to piecus gadus nācies bijušo īpašnieku apgādāt ar malku – divām lielā traktora piekabēm. Zapiņam bijis iebuktēts jumts, to iztaisnojis, autiņu pārkrāsojis un saķīlējis tā, ka, aizbraucot uz skati, uz brīdi procesu pavisam apstādinājis – visi veči saskrējuši tādu brīnumu skatīties. 

Vēl slēgtā garāžā novietots GAZ69, par kuru Jurim ārzemnieki solījuši sešus tūkstošus dolāru, bet pirms gadiem desmit kāda mammīte Gaujmalā nākusi klāt, skubinot braukt ātrāk prom, jo viņa ar tādu vesta uz Golgātu – savulaik šādas mašīnas bijušas galvenokārt čekistiem. Kolekcijā ir arī Ņiva un vairāki bobiki. «Vienulaik pa lēto varēja visu dabūt, tādu bobi bija iespējams par polšu nopirkt,» atklāj saimnieks, atzīstot, ka vajadzētu jau kādreiz no savāktajām laikmetu liecībām izveidot kaut ko līdzīgu muzejam, taču vienmēr pietrūkst laika.

Ik pa laikam no eksotiskajiem spēkratiem tiek noslaucīti putekļi, lai piedalītos kādā no pilsētu svētku parādēm, piemēram, zapiņš triumfāli startējis Seko eko parādē. 

Kāda numura stāsts

Darba busam paredzētajā nojumē siena iztapsēta ar dažādu valstu automobiļu numuriem, divi no tiem ceļojuši pat no Amerikas, tomēr saimniekam pati vērtīgākā šķiet dzeltena 1958. gada velosipēda numura zīme, savukārt kāds moča numurs mētājies uz ceļa ar visu lukturi – nu, kā lai tādu neņem! Savs stāsts arī numuram no tēva traktora: «Mani par to traktoru divreiz sauca uz OBHSS – milicijas nodaļu, kura cīnījās pret sociālistiskā īpašuma izsaimniekotājiem. Krievu laikā, kad tikko sāka veidoties kooperatīvi un jau drīkstēja piederēt traktors, ar Vidzemes šefu sarunāju, ka nopārdos man šasiju. Aizvedu uz Rūjienu pie sievastēva, bet, kā jau jaunam cilvēkam, nebija laika visiem kaimiņiem zemi apstrādāt, un kāda tantiņa uzrakstīja uz OBHSS, ka Juris atbrauc un zemi sastrādā tikai sievasmātei, bet par viņiem neliekas ne zinis. Par to tiku izsaukts pie Valda Dzeniša, kas tagad drošības tehnikas inženieris. Es pēc šīs vizītes eju pie šefa Jāņa Leiniša, ka nu ir ziepes, mūs abus ar sievastēvu velk uz OBHSS, bet Jānis, pats būdams tajā sistēmā, pamācīja – saki, ka atvedi no Vidzemes remontēt, un viss ar to arī izbeidzās.»

Uz Naukšēniem

Teritorijas pagalmā skatu piesaista simpātisks namiņš vēl tapšanas stadijā, kuru saimnieks labprāt izrāda. «Tas ceļos uz tēva dāvināto īpašumu Naukšēnos, vēl jumts jānomaina, būs pašiem, kur atpūsties, galvenais, ka tādam nevajag projektu. Priekš sevis jau nekad nav materiāla, kaut ko stiķē, kas paliek pāri no objektiem,» daudzkrāsaino sienu atjaunojamajā jaunceltnē, kādreizējā Vidzemes sargbūdā, rāda Juris, smejot, ka tas viņa bezskaņas televizors, bet par siltumu istabā gādās Jotul krāsniņa, kuras skurstenis, lai nebūtu saskarē ar koku, iemontēts nolietotas veļas mašīnas bundulī. Kā jau visam, ko viņš gatavo vai atjauno, pieiets ar radošumu: tā nu, kad Salacgrīvā likvidēta slimnīca ar operāciju zāli, no izmešanas paglābta lielā lampa, kura tagad dod gaismu virs Jura darbgalda, uz kura viņš divas vienādas lietas netaisa, tomēr respektē klienta vēlmes, jo, kā teicis kāds laivu meistars, vadās pēc principa ļubije kaprizi za vaši ģengi (jebkura kaprīze par jūsu naudu).

Attiecībā uz Naukšēnu zemi nekādu dižo biznesa plānu gan neesot – siltumnīcā audzēšot tomātus, lai nav jāpērk veikalā, stādīšot arī kartupeļus, lai būtu ar ko apgādāt divu meitu un dēla ģimenes, un ar laiku Rūjas krastā būšot arī pirtiņa. 

Bet pa svētdienām Jurim patīk makšķerēt, jo viena diena nedēļā nepieciešama, lai atpūstos no ikdienas rūpēm un darbiem.

NAUKŠĒNI MŪSU PAGASTS – šo plakātu Juris uz savas zemes pirms mazdārziņa un siltumnīcas uzslējis kā atgādinājumu pašiem un atbildi Valkas nepamatotajiem teritoriālajiem tīkojumiem. Ārijas Romanovskas foto