Valmieras ērģeļu saimnieks un ērģelnieks

- 11.Augusts, 2016
Viesis
Laikrakstā

Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes Dievnamā šonedēļ izskanēja koncertu cikla «Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas ērģelēm 130» pēdējais koncerts. Draudzes ērģelnieks LEONS ĀĶERIS jau divdesmit gadus katrā dievkalpojumā apzinīgi kalpo kopā ar seno, unikālo mūzikas instrumentu. Viņa rūpes par to ir apbrīnas vērtas.

LEONS ĀĶERIS: «Dzīvoju mūzikā! Jau divdesmit gadus esmu uzticīgs Sv. Sīmaņa draudzei un dievnama lieliskajām ērģelēm.» Šalkoņa Ozoliņa foto

Leon, kura ir tava dzimtā puse?Rencēni! Esmu tur dzimis, audzis un skolā gājis. Piedzimu mājās. Augu sveiks un vesels, pat īsti pie dakteriem neesmu bijis. Pabeidzu Rencēnu astoņgadīgo skolu un Mazsalacas vidusskolas neklātienes nodaļu.Kur tālāk skolojies?Pēc Rencēniem devos izglītoties uz Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolu Cēsīs. Biju nolēmis kļūt par diriģentu, lai atgrieztos Rencēnos. Iecere tomēr nepiepildījās.Vai mūzikas mīlestība nāk no ģimenes?Mana mammīte bija lauku sieva, audēja, kas savā laikā apauda vai visus Rencēnus. Vēl tagad mātes austās lietas — sedziņas un aizkari — grezno vienu otru māju Rencēnos.Mājās bija ne tikai stelles, bet arī klavieres. Mamma pašmācībā apguva klavierspēli. Jauki spēlēja salona mūziku. Un kā ar tavu skaisto, izcili māksliniecisko rokrakstu? Tas man no tēva! Tēvs katru burtu tā kā izzīmēja. Tagad tā ir reta parādība, jo visu izdara dators. Esmu tūkstošiem diplomu un apsveikumu ar roku kaligrāfiski uzrakstījis gan latviešu, gan krievu valodā. Atceros profesora L. Taivāna man teikto, ka man esot vajadzējis piedzimt citā laikā. Varbūt  viņam ir taisnība...Vai pēc skološanās Cēsīs kļuvi par diriģentu? Kur nu! Kā aizgāju darbā uz Jāņmuižu, tā arī 40 gadus tur paliku.Skolotājs?Cēsu mūzikas skolā bija jauks skolotājs, kas mani ieinteresēja par estētiku un ētiku. Mani tas aizrāva. Esmu tāds autodidakts, kas visu Jāņmuižas skolai nepieciešamo zināšanu bagāžu apguva pašmācībā. Man ļoti patika tas, ko skolā mācīju un darīju. Ētika, kā zināms, liek cilvēkam mainīties, bet mainīties ir grūti. Stundām bija ļoti nopietni jāsagatavojas, lai bērniem būtu interesanti manī klausīties. Pirmajos darba gados ar saviem audzēkņiem bijām gandrīz vienos gados, bet tad pamazām gadu starpība kļuva arvien lielāka. Atmiņā palikusi kāda atklātā stunda, kurā klasē sēdēja komisija. Stāstīju par pirmajiem dziesmu svētkiem Latvijā, rādot arī Kārļa Ulmaņa foto.Kas notika?Neticamais! Komisija mani uzslavēja par interesantu mācību stundu.Kāda tavā laikā bija Jāņmuiža?Skola bija projektēta 800 audzēkņiem. Tajā mācījās gan zēni, gan meitenes. Tā bija visā plašajā Savienībā viena no slavenākajām arodskolām. Lai iestātos skolā, bija jāiztur konkurss. Uz vienu vietu dažkārt bija pat 10 pieteikumi. Latvijā ir daudz manu audzēkņu: šoferi, lauksaimnieki un pat kāds mācītājs!Vai skolā arī mūziku mācīji?Tolaik nē. Toties spēlēju Jāņmuižā tautiskās dejas, vadīju skolēnu ansambli un četrdesmit gadus mācīju dziedāt Jāņmuižas sieviešu ansamblim. Skola iemācīja ne tikai arodu, bet arī sapratni par visu skaisto, arvien sakopjot skolas teritoriju, kura atradās Gaujas nacionālajā parkā.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru