Ukrainiete Beverīnas laukos
Ludmila kopā ar meitiņu Polīnu jau pusotru mēnesi ir prom no mājām. No savas Ukrainas. Viņas zina, ka atgriezīsies, līdzko būs miers. Viņas cer, ka karš drīz beigsies un Ukraina būs brīva un skaista valsts.
Ludmilas stāsts aizkustina. «Liesma» viņu satika Valmieras 5. vidusskolā. Ludmila bija starp tiem pirmajiem ukraiņiem, kas atraduši darbu un strādā. Viņai paveicies dubulti, jo pēc profesijas viņa ir angļu valodas skolotāja un par pedagoga palīgu var strādāt arī pašlaik. Latvija uz brīdi kļuvusi par ģimenes mītnes zemi. Vēl ciešāk šī sajūta ir par Valmieru un Kauguriem, kur Ludmila kopā ar meitu, vīramāti, vīra māsu un viņas mazo bērniņu atradusi pagaidu mājas. Patiesības labad jāsaka, ka Ludmila bijusi arī viena no tām bēglēm, kas nav spējusi muguru pagriezt savam četrkājainajam draugam, atstāt suņuku tukšā dzīvoklī, lai citi pabaro. Trīs dienas viņa stiepusi rūceni uz rokām. Visi kopā aizbēguši no kara šausmām.
LEPNA UN PATEICĪGA ir Ludmila Vitartas. Skolotāja no Ukrainas, kura mīl savu valsti, mīl bezgalīgi, un no sirds pateicas latviešiem par pagaidu mājām. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv