Trešdien ēnojām autoveikalu

«Liesma» lūdza SIA «Zaltes» iespēju ēnot autoveikalu. Ne tik daudz autoveikalu, kas ir buss, kura plauktos rūpīgi saliktas preces, bet šī busa vadītāju un arī pārdevēju vienā personā Ivaru. Uzņēmuma īpašniece Ilze Berga piekrita, jo ne autoveikalu, ne uzņēmīgu, atsaucīgu cilvēku, kuri vēlētos šādi strādāt, nav daudz. Retais Valmieras novadā, retais Vidzemē. Uzturēt autoveikalus kļuvis arvien grūtāk, sarūkot iedzīvotāju, tātad arī pircēju skaitam laukos. Taču tieši tiem, pārsvarā jau senioriem, kuri tajā trešdienā devās nopirkt pašu nepieciešamāko autoveikalā, Ivara darbs ir ļoti vajadzīgs. Kāda kundze teica, ka par šādiem cilvēkiem ir jāraksta. Lai uzrakstītu, mēs dienu pavadījām kopā ar Ivaru, satikām pārdesmit viņa autoveikala pircējus un ieklausījāmies paša rūjienieša pārdomās par darbu un dzīvi. Tā tapa šis stāsts par vienu dienu mūsu novadnieka dzīvē.

IVARS GULBIS – rūjienietis, pēc profesijas elektriķis, vīrs, divu bērnu tētis un kaut kādā ziņā cilvēks orķestris, jo trešdiena, ceturtdiena, piektdiena ir autoveikala dienas, bet atlikušajās divās darba dienās viņš ir SIA «Zaltes» saimniecisko darbu vadītājs.

«Ap sešiem no rīta esmu Endzelē, «Straumes» veikals ir mūsu uzņēmuma viens no stacionārajiem veikaliem, kurā ne tikai trešdienās, bet katrā autoveikala dienā paņemu preci, sakrauju busā un dodos ceļā pēc konkrēta grafika. Pēcpusdienās, kad no maršruta atgriežos, paņemu papildu produktus, lai dotos braucienā uz tuvējiem pansionātiem. Tepat «Rūja», arī pansionāts Valkā, Lodē,» stāsta Ivars.

Tieši tur īsi pirms astoņiem sarunāta «Liesmas» tikšanās ar Ivaru, lai dotos kopīgā ceļā. Trešdienās ir jāizbrauc maršruts, kad autoveikals piestāj ne tikai Rūjienas apkārtnē, bet arī Turnā, Kārķu pagasta centrā, atgriežas gar Rencēnmuižu, izbrauc līdz Sēļu muižai un līdz Austrumiem. Pa ceļam ir citas apdzīvotas vietas, un brīžiem sajūta, ka Ivars mums izrāda dzimto zemi, jo ir vietas un ceļi, pa kuriem man nekad nav nācies braukt un arī piestāt. Ja mēs kopā ar Ivaru ceļā dotos ceturtdien, tad maršruts būtu īsāks, bet piektdien jau atkal tālāk, gar Igaunijas robežu, uz Mazsalacas pusi, Ramatu, Vērsi.

«Šodien nobrauksim vairāk par 100 kilometriem. Nav jau tik traki, lauku ceļš var būt arī labs, bet ir tādi, kuri šogad nav uzturēti, kur greideris nav gājis. Ziemā ir ceļi, kur slīd, kur brauc kā pa āža muguru, bet cilvēki ir saprotoši. Viņi mani gaida, ja kavējos. Mums ir arī sarunāts, lai aukstumā, vējā laukā nav jāstāv, viņi izliek ceļa galā iepirkumu maisu vai maisiņu iekar zarā, lai pamanu. Es pamanu, piestāju un pagaidu. Vasarā viņi gaida mani, un cenšos būt laikā, bet ziemā var sanākt, ka minūtes desmit, piecpadsmit kavējos,» tā Ivars, stāstot, ka maršrutu soli pa solim zina no galvas, zina katru pieturvietu, katru māju, ceļa galu, kur varētu autoveikalu gaidīt.

«Kādreiz bija vairāk cilvēku, tepat, kur tagad iznāk viens, divi, reiz nāca no katras mājas, bija seši, septiņi pircēji,» tā Ivars, apstiprinot, ka cilvēku laukos kļūst mazāk. Daži aizgājuši dzīvot pie tuviniekiem pilsētās un mājas stāv tukšas, citi kļuvuši nevarīgāki un māju nepamet, bet vajadzīgo sarūpē bērni, kāds arī ticis pie sava auto, tad ir iespēja aizbraukt uz veikalu, kas kādreiz četrus, citreiz arī deviņus kilometrus tālu.

«Ja jābalstās uz kaimiņu atsaucību, tad lauku cilvēki ne visi vēlas lūgt palīdzību, tāpēc priecājas par autoveikalu un iespēju iepirkties pie mums, zinot, ka piedāvājam tik tiešām svaigu, kvalitatīvu pārtiku un citu vajadzīgo ikdienai,» tā Ivars, smaidot katram satiktajam pircējam un sakot, ka šajā trešdienā piedāvājumā ir tieši tā īpašā gaļa, pastēte, smalkmaizītes, kas parasti konkrētajam pircējam garšo.

Ko cilvēki pērk? Maizi, pienu, gaļu, kādu biezpiena un siera gabaliņu, sviestu un kādu našķi.

«Atšķiras pa maršrutiem, ko pircēji izvēlas. Šodien daudz pērk svaigo gaļu, tas tāpēc, ka ir prasmīgas saimnieces un pašas izvēlas, ko no cūkgaļas pagatavot, bet labi zinu, ka šodien konfektes, banānus nepirks vai tikai kādu sasvērto paciņu, bet rīt aizies augļi un vesela kaste ar banāniem. Katra gaumi un vajadzības nezinu, bet šo un to jau pa gadiem ielāgo,» saka Ivars, kurš autoveikalu vada un andelējas gadus piecus.

«Viņš ir smaidīgs, atsaucīgs,» tās ir visbiežākās atbildes, kad pircējiem taujāju, vai Ivars šodien gaidīts. Viņi arī stāsta, ka bez autoveikala neiztiktu. Uz pilsētu sanākot aizbraukt reizi nedēļā, cits to dara retāk, vien pensijas dienās, bet Ivars trešdienās esot klāt pēc pulksteņa un ļoti gaidīts.

«Divdesmit gadus kāpu elektrības stabos, ir strādāts vairākos uzņēmumos par elektriķi, bet tad sākās garie komandējumi, kad mēnešiem īsti nebiju mājās, jo objekti otrā Latvijas malā, un sapratu, ka tā man vairs negribas. Tagad man ir iespēja kārtīgi padarīt darbiņu un katru vakaru būt mājās kopā ar savējiem,» stāsta Ivars, sakot, ka sākotnēji strādājis «Zaltēs» saimnieciskos darbus, labiekārtojot un sakopjot uzņēmumam piederošo veikalu apkārtni, bet laikā, kad iepriekšējais autoveikala šoferītis, kurš strādājis garus gadus, devies pelnītā atpūtā, piekritis, ka mēģinās šo darbu darīt.

«Iesākumā bija vairāk pārdomu, emociju, jautājumu, nu, gluži tāpat kā jums tagad, jo katrs cilvēks, kurš atnāk iepirkties, ir ar savu dzīvesstāstu, savu pieredzi, ir notikumi, ar kuriem viņš vēlas padalīties, arī pārdzīvojumi. Protams, es zinu, kā viņu sauc, ko dara mājās, kā jūtas, kuram ir bērni, kuram nav. Zinu visu to, ko cilvēki paši pastāsta, speciāli nejautāju, un esam arī sarunājuši, ka sociālo darbu es gluži nedaru. Ja cilvēka iepirkšanās vietā nav, tad neskrienu viņu mājās meklēt, ja cilvēks zina, ka šodien autoveikalu nevajadzēs, tad viņi visi zina manu telefona numuru un parasti piezvana, lai braucienu tieši uz šo sētu atlieku. Cilvēki ir saprotoši, draudzīgi. Kā es pret viņiem, tā viņi pret mani,» stāsta Ivars, sakot, ka uz priekšu ceļā mums būs vismaz divas kundzes, kuras brašā solī iet pretim savai simtgadei, būs ģimene, kura dzīvo attāli no veikala, kur vīram ir tikai velosipēds, lai uz to dotos, tāpēc ziemā katru nedēļu tiek gaidīts autoveikals, lai sapirktu visu vajadzīgo, arī televizora skatīšanai un telefonam vajadzīgās priekšapmaksas kartes, arī salvetes, arī veļas pulveri, arī sērkociņus, un būs pircēji, kuri nekad uz autoveikalu neatnāks bez saviem četrkājainajiem draugiem. Ivars uzsmaida katram pircējam, palīdz saskaitīt naudiņu, palīdz nopirkto ielikt līdzpaņemtajā somā un, ja blakus smilkst šunelis, tad noteikti uzcienā ar krekeri.

«Vai nogurstu? Mazliet, kā katrā darbā. Ir jāskata ceļš, ir jāuzklausa cilvēki, ir jāsteidzas pie citiem, bet jūs jau dzirdējāt, ka viņi autoveikala dienas gaida. Viņi zina, ka autoveikals atbrauks vienpadsmitos, pie cita vienos, bez desmit minūtēm vienos, viņi zina precīzu laiku un gaida. Vai redzat šo ceļu? Ziemā te nav ceļa malu, šo iebraucamo ceļu pāri laukam nevar uzreiz iztīrīt. Man jānovērtē, vai varu iebraukt, bet zinu, ka saimnieces dēls jau rudenī izliks gar iebraucamā ceļa malām mietus, lai arī aizvilktā posmā redzu, kur tā malas. Tās ir mūsu rūpes vienam par otru, atbildība. Man darba devējs gribētu, lai ņemu atvaļinājumu vismaz uz divām, arī trim nedēļām vienā reizē, bet es zinu, ka nedrīkstu. Nupat biju nedēļu atvaļinājumā un divas nedēļas iepriekš katru no pircējiem par to brīdināju. Viņi paļaujas, ka varēs pie manis pārtiku nopirkt, tāpēc lūdzu, lai nopērk vairāk, pasaku, ka nebūšu, lai te laukos nepaliek bez maizes, piena, bez pārtikas. Ir lietas, par kurām var man piezvanīt, pasūtīt, es atvedīšu nākamajā reizē, ir lietas, bez kurām dienu, divas var iztikt, bet bez svaigiem pārtikas produktiem, lai cik lauku cilvēki pacietīgi, tomēr ne,» tā Ivars.

Ko Ivaram māca šāda darba ikdiena? Vislielākais atbalsts dzīvē tomēr nāk no savējiem, no ģimenes. Vissvarīgākās ir laba attieksme, smaids, atbalsts. Kas sāp? «Netaisnīgi, ka cilvēki, kas strādājuši tik garu un smagu darba mūžu, arī fermās, kolhozos, sirmā vecumā tik maz var atļauties. Ir taču uzticami cilvēki, kam nedēļā pirms pensijas autoveikals iedod maizīti uz parāda.»

No Ivara atvadāmies Austrumos, braucam uz Vecates pusi, bet aiz autoveikala paliek putekļu mākonis Rūjienas virzienā. Pulkstenis rāda pustrīs. Ivara darba diena nav galā. Viņš iebrauks Endzelē, paņems veikala pārdevēju sasvērto papildu produkciju un atkal ar pilniem plauktiem brauks tālāk, arī uz pansionātu. Darba diena būs galā pirms sešiem. Viņš būs mājās ar ģimeni, pavakariņos, varbūt nopļaus zālienu mājas pagalmā, tad pašā vakarā savedīs kārtībā grāmatvedību un dosies pagulēt. Piecos celsies un ceturtdienas rītā pirms sešiem būs veikalā, tad atkal putekļu mākonis aiz autoveikala, kas steidz pie pircējiem, kuri busu un Ivaru gaida.

NE VIEN šoferis vai pārdevējs, bet cilvēks, kuru laukos, arī pašos attālākajos lauku nostūros, gaida. Ivars Gulbis ir SIA «Zaltes» autoveikala vadītājs un pārdevējs, kurš trīs darba dienas nedēļā pavada ceļā pie pircējiem Rūjienas, Mazsalacas, Valkas pusē.  Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001