Spēks un sīkstums

- 26.Maijs, 2021
Valmierietis
Laikrakstā

Tas radies no dzimtas saknēm, tā par sevi saka EVIJA NAGLE. Dzimusi Cēsīs, līdz 2000. gadam dzīvoja, mācījās un strādāja Valmierā. Svinīgi, ar valsts karoga uzvilkšanu mastā, kopš 2000. gada 17. novembra vakara par savu dzīves vietu sauc Dikļu pagastu un  par darba vietu pašvaldību, kur savu enerģiju un sirdi velta darbam  Kocēnu novada domē kā priekšsēdētāja vietniece. 

Bērnudārzā netiku sūtīta, jo vecāki uzskatīja, ka bērnam labāk padzīvot pie vecvecākiem dzimtas mājās laukos. Skolā sešgadnieku grupā mani mācīja skolotāja Pētersone. Tajā laikā biju kautrīgs,  taču zinātkārs bērns. Pēcāk skolas gaitas turpinājās Valmieras 5. vidusskolā. 

Gribēja mācīties par tramvaja vadītāju 

Rīgā dzīvo mani krustvecāki, viņi visu savu darba mūžu nostrādājuši par sestā tramvaja vadītājiem. Vasarās dzīvojoties Rīgā tas aizrāva, patika kustība, būt cilvēkos un darīt sabiedrībai vajadzīgu darbu. Bet tomēr  šis sapnis neīstenojās, jo esmu pateicīga mammai, kura mudināja, lai vispirms pabeidzu vidusskolu. Toreiz arī apņēmos, ka man jāiemācās gan vadīt automašīnu, kas 1990. gados sievietēm nebija tik ierasts kā šodien, spēlēt klavieres un izcili, smalki gatavot maltītes un prast uztaisīt skaistus «gulbīšus», ko likt uz tortēm. Vienkārši cept un vārīt mācēju jau tad. Pēc pamatskolas mācījos Valmieras pārtikas rūpniecības skolā.

Radinieki priecājās par radu meiteni, kas prot vadīt automašīnu, spēlēt klavieres, labi gatavot ēst, cept kūkas. Klausoties slavējumos, man šķita, ka arī visu šo pratīšu un  pievērsos skolai ar  ēst gatavošanu un kaut ko tādu, lai dzīvē ir pamats, lai beidzot vidusskolu man būtu profesija, lai esmu patstāvīga, jo patstāvība man vienmēr bijusi svarīga.

Organizēšana un aktīvs darbs jau skolas gados bija mans aicinājums, biju  kultūras darba organizatore, savus pienākumus pildīju apzinīgi un brīžiem pārdroši.  Pēc skolas strādāju konditorejā Rīgas ielā 27 trīs gadus. 

Kad Maizes kombinātā izveidoja arī konditoreju, mani pārcēla darbā uz  kombinātu. Bet, kad 1995. gadā uzņēmumu reorganizēja par Latvijas–Vācijas kopuzņēmumu SIA «Valmieras maiznieks», man piešķīra konditora meistara kvalifikāciju, iecēla par maiņas vadītāju, un atkal sākās visi «papīra» darbi. Šo darbu atceros kā fiziski smagu, garām stundām, kas norūdīja. Bijām izpelnijušies, ka mūsu maiņai pat tika dots īpašs pienākums nākt darbā svētku dienās, jo veikali pieprasīja tikai mūsu maiņas pīrāgus. 

Ārijas Romanovskas foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru