Rūdis atspoguļo sabiedrību
«Kaut nav mans, bet ļoti pārdzīvoju! Tāds prieks, ka atradās!» tādi ieraksti piektdien ļoti bieži bija lasāmi komentāros informācijai, kuru vairāku stundu garumā gaidīja, atļaušos teikt, lielākā daļa Latvijas. Vecāki uz mirkli novērsušies, un Rūdis kaut kur devies... Bērns pazudis, un paldies Dievam, ka ar šo vārdu salikumu mums pietiek, lai simtiem cilvēku nakts tumsā celtos, ģērbtos un brauktu palīdzēt.
Vienreiz laikam varam priecāties arī par to, ka ir internets, sociālie tīkli, ka arī nakts melnumā kāds tajos sēž un apziņo citus. Ka atrodas blakus tik daudz līdzīgi domājošo, kuri gatavi glābt puiku, tā glābjot vēl desmitiem cilvēku, kas viņa ģimenē stāv aiz viņa, par mammu un tēti nemaz nerunājot.
Varam priecāties par to, ka tūkstoši todien gaidīja labas ziņas, bet sev uz pleca visstiprāk uzsist tamdēļ, ka mums blakus ir vismaz pustūkstotis pārsvarā jaunu cilvēku, kuri bija klāt, lai uz vietas palīdzētu.
Rūdis atspoguļoja savus līdzcilvēkus un kā spoguļattēlā mums parādīja, ka varam būt atbalstoši, līdzi jūtoši, ka esam tomēr tik dažādi. Bija jau arī tie, kas internetā, kamēr tika gaidītas labās ziņas, nedarīja neko citu kā nopulgoja vecākus par nolaidību, policiju par neizdarību un armijniekus par neprašanu un valsts naudas līdzekļu šķērdēšanu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv