Ar atbildību un spēju prognozēt nākamo soli
Šoreiz Liesmai garāka saruna ļoti specifiskā darba vietā – Valmieras cietumā, kur – viena ilgāku, otra īsāku laiku – strādā abas kaprāles. Limbažniece ZANE ROMANCĀNE un valmieriete ANNA PODKALNE ikdienā pilda savu dienestu kā uzraudzes, un par šīs profesijas niansēm un vēl šo un to no cietuma ikdienas ar viņām arī šī saruna.
Ko darījāt iepriekšējā dzīvē? Kas bija par iemeslu šādai darba izvēlei?
Z.R.: Es biju meklējumos. Esmu strādājusi tirdzniecībā, bijusi viesmīle. Taču mans tētis visu mūžu bijis dienestā Valsts policijā, un man visu laiku bijusi tāda sajūta, ka arī es kaut ko tādu vēlos... Manuprāt, mans tētis bija labs policists, cienījams cilvēks, viņš man bija kā paraugs. Arī es apsvēru domu doties uz Valsts policiju, taču tad dzīve man piespēlēja šo iespēju, kuru arī izmantoju. Un te nu es esmu jau astoto gadu!
A.P.: Esmu pēc izglītības grāmatvede, arī strādāju šajā profesijā. Taču tieši pirms dienesta darbojos skaistumkopšanā, man tas patika. Sākumā bija kā hobijs, pēc tam pārtapa par maizes darbu. Nokļūšana dienestā man bija negaidīta, tas bija izaicinājums man, taču izlēmu, ka jāpamēģina. Un nu jau gandrīz gadu esmu šeit, dienestā.
GANDARĪTAS PAR TO, KO DARA. Valmieras cietuma uzraudzes (no kreisās) Anna Podkalne un Zane Romancāne.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv