Laukos jākustas visu dienu!

Līdz asfaltam nebūs pat kilometrs, visapkārt mežs, ar kaimiņu Vladimiram robeža pa Krāčupi, dažus simtus metru tālāk Gauja... Esam vienaudži, pazīstami jau kopš 1981. gada, kad viņš tikko pēc trim armijā uz kuģa hidroakustiķa (zemūdeņu un mīnu mednieka) dienestā pavadītiem gadiem bija Rīgā pabeidzis elektroniķus 1. tehniskajā skolā un atnācis strādāt uzņēmumā, kas bija viņu sūtījis mācīties. Tā nu sagadījās, ka Valmieras Elektronā Vladimirs strādāja vēlākā Valsts prezidenta Andra Bērziņa vadībā, pēc tam kopā ar kolēģiem – jau kapitālismā – izveidoja SIA Pārgauja. Ar šo uzņēmumu Vladimirs bijis arī pie kabeļtelevīzijas pirmsākumiem Valmierā. Nu viņš bauda pelnīto atpūtu patiešām jaukā dabas stūrītī, protams, Krāceņos arī visas pilsētniekam ierastās ērtības plus pašam sava pirtiņa un kūpinātava, kurā Vladimiram, kā pats saimnieks atzīst, viņam sanākot patiešām gardas lietas, piemēram, kūpināti zuši...

Pasakaina vieta Krāčupes krastā. Manuprāt, tā jau pati par sevi dod enerģiju klāt pilnīgi bez maksas. Kā te nonāci?

Šo īpašumu iegādājāmies 2005. gadā. Mēs ar sievu Sandru, visticamāk, sēņu laikā vienkārši braucām šeit garām. Viss te bija aizaudzis, taču ieraudzījām, ka tomēr pa vidu kādi cilvēki rosās. Sieviete un vīrietis, abi jau gados, un divi jaunieši. Tīra celiņu, kaut ko ar trimmeri pļauj... Izkāpām parunāties, izrādās, viņi, rīdzinieki, todien gaidīja potenciālos pircējus, jo bija nolēmuši Krāceņus pārdot. Mājās pārbraukuši, ģimenes lokā kopā ar bērniem visu izspriedām – jāpērk! Šeit ir pusotra hektāra zemes, kopš nopirkām, tik daudz laika šeit pavadīts, kamēr visu sakopām. Visas brīvdienas te tika pavadītas, arī pēc darba vakaros braucām strādāt. No ēkām šeit toreiz bija palikušas tikai māja un vēl klētiņa. Kad te visu renovējām, atradām zīmi pie mājas – 1887. gads. To akmeni vēlāk pirts pamatos ieliku.

Pirts tev jau šī gadsimta un no guļbaļķiem, tādiem nopietniem!

Mans draugs tolaik guļbūves norvēģiem taisīja. Toreiz, 2005. gadā, baigā vētra bija! Meži bija sagāzti ne pa jokam. Atbrauc draugs pie manis un saka – es tev tādu pirti uztaisīšu! Tad baļķi lēti bija, kubs maksāja 30 latus. Davai, būvējam! Gribējām vienstāva, bet negadījuma pēc sanāca divi stāvi (smaida). Pirts otrajā stāvā mēs ar sievu uztaisījām dzīvojamo istabu, kad jau piektdienās no Valmieras atbraucām uz Krāceņiem, arī pa brīvdienām tur dzīvojām. Bet katru sestdienu, un tā bija norma, sievastēvs ar māsasvīru brauca pie manis uz pirti. Nu, ja kāds kādreiz neatbrauca, tad bija slims! Ne tikai viņi pie manis pērties brauca un joprojām brauc, vēl daudzi draugi, paziņas. Tā mana pirts jau gandrīz kā publiskā, taču tikai savējiem (smejas)!

Pa priekšu pirts, pēc tam māja...

Pamazām visu te bijām sakopuši, ko tālāk? Bet māja taču veca! Valkā būvvaldē man teica, ka te aizsargājamā zona, var kaut ko darīt tikai pa vecās ēkas perimetru un tikai renovēt... Nu, kāda tur renovācija, kā vecos baļķus nojauca, tā vietā tos vairs atlikt nevarēja! Tā nu man beigās māja no blokiem, taču apšūta ar pusbaļķiem un izskatās kā guļbūve.

Tagad paņemsim vienu tādu vidēju dienu Krāceņu saimnieka Vladimira dzīvē. Pastāsti, kā tev tā paiet, ar ko piepildīta?

Ceļos septiņos, pēc tam kādu stundu procedūras sevis sakopšanai. Bez steigas. Deviņos brokastis, un tad sākas... Ja sieva aizbraukusi darbā uz Valmieru, tad ar suni izeju pastaigā kādu līkumiņu. Nu, pēc tam jau kā armijā – pēc saraksta... Paskaldu malku, ja vajag, papļauju zāli. Ja lietains laiks, tad padarbojos ar vīniem vai kādus iekšdarbus padaru. Kad atved malku, tad tā jāpakrāmē. Visu laiku sanāk kustēties, arī dārzā darbiņu pietiek. Mums siltumnīcas sadalītas – tomātus audzē sieva, bet gurķus es, laistīšana gan abās ir manā ziņā. Arī laistīšanai paredzētais ūdens jāsagatavo, jo uzreiz ar tādu – no dziļurbuma – taču nelaistīsi. Tā arī tā diena paiet. Vakarā ap sešiem vai septiņiem cenšos ieslēgt televizoru – kādu filmu paskatīties...

Parasti satieku tevi sestdienās Valmieras tirgū. Gan jau ierodies sevi un kundzi ar kaut ko palutināt...

Vispirms – lai kādu kūpinājumu iegādātos. Arī mājas vistu olas es tirgū pērku. Varbūt agrā pavasarī arī kaut ko no zaļumiem. Medu tirgū nepērku, to man draugi – dravnieki sagādā.

Kas no ikdienas patēriņa tev izaug pašam savā dārziņā Krāceņos?

Tomāti, gurķi, sīpoli, kartupeļi. Paša audzēts taču visgaršīgākais! Man patīk pašam savi garšaugi, esmu pat tiem īpašu dobīti ierīkojis. Pērn man auga pat īpaša sēņu garšviela, šogad gan to nedabūju. Nu, tas man tāds eksperiments vairāk, taču man tas patīk.

Tev ir arī nopietns suns. Sargs vai tomēr vairāk sirsnīga, uzticīga dvēselīte mājās?

Terijai ir četri gadi, viņu man uzdāvināja uz 65 gadu jubileju. Lai man, kad sieva darbā, arī diennakts dežūrās Valmierā, nebūtu vienam mājās garlaicīgi. Suns jau arī tevi pašu disciplinē! No rīta, arī dienā un vakarā tev vajag viņu izvest pastaigāt.

Bet te taču sunim pašam iespēja iziet sētā un izvesties!

Smieklīgākais tas, ka mēs paši Teriju jau no bērnības pieradinājām, ka vakarā vismaz kilometru izejam ar viņu pastaigāt gar Gauju. Savulaik, kad braucām sēnēs, arī ņēmām suni uz mežu līdzi, tā nu Terija pierada, ka arī dienā ar viņu kāds līkums jāpastaigā. Ja par sargāšanu, tad pirmos gadus Terija arī suņu skolā gāja. Bet kopumā viņa mums ģimenē ir kā jaunākā meita, kā bērniņš... Luteklītis. Jā, kaut ko jau Terija sargā, bet vispār viņa ir tāda mīļa. Nupat bijām ar sievu Lietuvā, Terija mums brauca līdzi bagāžniekā.

Facebook esmu redzējis tevi arī pie stikla baloniem ar krāsainu šķidrumu iekšā... Pastāsti par šo hobiju!

Nākamajā gadā pēc Krāceņu iegādes sākām domāt, ko darīt ar ogām, jo te bija daudz ogulāju – jāņogas, upenes... Arī ābeles bija. Laikam toreiz internetā atradu Rīgā tādu Lieni, viņa pasniedza kursus vīna darītājiem. Es viņai piezvanīju, un viņa man tūlīt jautā – vai pie manis nevarot uzrīkot meistarklasi? Tad visi, kuri gribēšot, varēšot atbraukt. Un tā arī notika. Atbrauca Liene uz Krāceņiem, tepat pie pirts visus savus vīnus izstādīja. Viņa arī mani iedrošināja pamēģināt. Sāku ar divām 10 litru pudelēm, tālāk viss tā aizgāja, aizgāja... Nu, dzēra manu vīnu gan kāzās, gan bērēs! Tagad gan vairs vīnu taisu tikai pats priekš sevis, protams, arī savus ciemiņus pacienāju.

Tev kā vīndarim jau krietna pieredze...

Kādas tik šķirnes pa šiem gadiem neesmu mēģinājis! Arī no plūmēm, ķiršiem, tas jau ir standarts. No pīlādžiem arī. Jā, savulaik arī no avenēm vīnu darināju, īstās meža avenes ar savu garšu pārsit pušu visas! Bet tagad esmu apstājies pie upenēm un jāņogām, nu, reizēm arī kāds ābolu vīns. Kādas divas trīs šķirnes darinu katru gadu.

Nāk rudens apgleznot Latviju... Kuri no gaidāmajiem āra darbiem tevi patiešām priecē, bet kurus dari tā – ar gariem zobiem?

Protams, priecē ražas novākšana, kad tu redzi, ko pa vasaru esi izdarījis. Ļoti patīkami taču ēst pašam savus tomātiņus, gurķīšus, arī kartupelīši izauguši... Nu, tikai ar gariem zobiem ir tad, kad tie ar dakšām nost jārok. Man patīk ābolus novākt, arī ogas, bet ar tām vairāk tā – tāpēc, ka vajag. Vispār jau man ogas lasīt nepatīk. Ābolus gan, pēc tam tos smuki ziemai salikt, sapakot. Es ābolus lieku kastēs, papīru pa vidu. Kamēr siltāks, glabāju tos klētī, pēc tam, kad aukstāks paliek, uz pirtsaugšas. Es jau tāpat pirtī kaut ko ar vīniem daru, tāpat to kamīnu tur kurinu. Man pirts otrajā stāvā ir pat elektriskie radiatori, bet es tos nelietoju. Tāpat jau sanāk pirtiņu kurināt, pēc tam pāris dienas iekšā siltums turas. Āboliem jau nevajag plus 20 grādus, tad tie sažūst.

Vai pieļauj atgriešanos no Krāceņiem atpakaļ pilsētas dzīvoklī?

(Smejas) Vispār tas ir baigi smagais jautājums! Redzēs, kā būs tālāk. Ja es te palikšu gultā, nevarēšu pakustēties, tad, dabiski, uz to māju, kā tur tā saucas, vai uz pilsētas dzīvokli. Ja es nevarēšu sagādāt malku, ja nevarēšu pats sevi uzkopt... Tad būs jādomā. Bet šobrīd – nē!

Tev te ikdienā visapkārt daudz tādu prieku, ko pilsētā vis nedabūsi.

Es sievai saku: normāls vīrs pensijā pilsētā dzīvoklī sēž un skatās televizoru, viņam nevajag iet to un to darīt, kā tas laukos ir. Viņš paņem alus pudelīti, uzkož zivtiņu... Bet sieva man atbild – tu tā vienkārši nomirtu, tagad tu kusties, tevī iekšā ir dzīvība! Tā ka lauki ir lauki, bet pilsēta ir pilsēta. Es nesaku, ka nevar pilsētā dzīvot, dabiski, ka pilsētnieki izbauda vairāk brīvības. Laukos tā nav. Te tev visu laiku par kādu darbiņu jādomā, ko vēl neesi izdarījis, un, protams, arī jāiet to darīt! Pilsētā ir citādi. Starp citu, kad vēl strādāju, es arī Krāceņiem pievērsu mazāk uzmanības. Vēlreiz atkārtošu – dzīvojot šeit, es strādāju ne mazāk kā toreiz Elektronā, jo šeit, laukos, tev visu laiku jākustas!

IKDIENA LIELĀKOTIES DIVATĀ. Vladimirs kopā ar ģimenes mīluli Teriju piesēdis terasītē pie savas pirtiņas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001