Vārdi, kas skan, jeb kas ir dzeja?
Pienāks diena, kad nebūs ne manis, ne tevis, kas lasa šīs rindas, kad no dzīves skatuves lēnām un klusi būs aizgājuši visi, kurus pazīstam, un tad arī tie, kuri mūs pat vairs neatcerēsies, bet Gauja tecēs savu tecēšanu un rudeņos pulcēsies dzejnieki, kas šo nenoturamo dzīvi centīsies notvert vārdos un iztulkot katrs savā dvēseles valodā.
Jā, dzeja būs tā, kas paliks un dzīvos daudz ilgāk par mums. Arī pēc vairākiem simtiem un varbūt pat tūkstošiem gadu.
To es redzēju un apjautu ar visaptverošu skaidrību, gaidot sākamies Dzejas dienām veltīto autorvakaru Valmieras bibliotēkā 18. septembra pievakarē, kamēr otrajā stāvā pulcējās klausītāji un zaļajiem Gaujas krastiem fonā pret lielajiem logiem dzejniekus gaidīja pieci ērti krēsli. Nevarēju neatcerēties, ka iepriekšējās Dzejas dienās tieši tādā pašā dienā dzejnieku pulciņā bija arī Aivars Ustups. Gan ratiņkrēslā un ne vairs savā cēlākajā fiziskajā formā, taču savu dzeju viņš lasīja pats. Nu dzeja dzīvo tālāk Aivara dotajos tēlos un domu formās, un dzīvos, kamēr vien būs kāds, kas lasa un saprot.
DZEJAS DIENĀM veltītajā autorvakarā Valmieras bibliotēkā. Kristīnes Lubāniņas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv