No atmiņu apcirkņiem
Dažubrīd, kad vaļīgāks brīdis gadās, domas, pa vēstures ceļiem klejodamas, grib kādai lietai vai notikumam atbildi rast. Tad laiks dokumentos lūkoties vai ļaužu atmiņās klausīties. Laika sprīdis, kas Pasaules pulsam tīrā niecība, cilvēka mūžam pagarš nogrieznis. Tā īsti var apjaust, cik vērtīgas ir fotogrāfijas un pieraksti, jo domās glabātais mēdz gaist vai savādāks ar laiku šķist. Ar prieku lasīju Ērika Roštoka atmiņas par sporta dzīvi Valmierā padomju gados. Tāpat lielisks Regīnas Valtenbergas raksts, kas veltīts Adalberta Bubenko simtgadei 2010.gadā. Tie arī rosināja uz dažām pārdomām.
Mazliet dīvaini šķiet, ka neatkarības atjaunošanas periodam sākoties, plaši tika daudzināts Jānis Daliņš, bet ļoti reti minēts Adalberta Bubenko vārds. Saprotams, ka Daliņa iegūtā sudraba medaļa 1932. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosā ir izcils sasniegums, bet ne mazāk vērtīga ir 1936. gadā Bubenko izcīnītā bronza. No dzirdētā, lasītā zinu, ka sportiski bijuši visi trīs brāļi Bubenko — Eduards, Adalberts un Jānis (tas Regīnas Valtenbergas rakstā). Man tikusi veiksme ar vienu no brāļiem — Eduardu — sastapties, jo dzīvojām netālu. Man viņš prātā kā dzelzceļnieks, sešus septiņus gadus vecam puišelim tas šķiet varens vīrs. Arī no pieaugušajiem par sportista gaitām netiku dzirdējis, vien — aizej pie Bubenkonkuļa un palūdz to, aizej uz Bubenkmāju un aiznes šito...
Valmieras futbola komanda 1956.gadā, no kreisās- Bruno Lazdiņš, Vilks, Molčanovs, Benedikts Vestbergs, Haralds Ozols, Arnolds Bacis, Jānis Grāvelsiņš, Aleksandrs Lazdiņš, Laimonis Šņore, Zigurds Zariņš, Tālivaldis Zariņš.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv