Gundars Rutkis

Dažubrīd, kad vaļīgāks brīdis gadās, domas, pa vēstures ceļiem klejodamas, grib kādai lietai vai notikumam atbildi rast. Tad laiks dokumentos lūkoties vai ļaužu atmiņās klausīties. Laika sprīdis, kas Pasaules pulsam tīrā niecība, cilvēka mūžam pagarš nogrieznis. Tā īsti var apjaust, cik vērtīgas ir fotogrāfijas un pieraksti, jo domās glabātais mēdz gaist vai savādāks ar laiku šķist. Ar prieku lasīju Ērika Roštoka atmiņas par sporta dzīvi Valmierā padomju gados. Tāpat lielisks Regīnas Valtenbergas raksts, kas veltīts Adalberta Bubenko simtgadei 2010.gadā. Tie arī rosināja uz dažām pārdomām.

(Nobeigums. Sākums 28.janv.,4. un 25.marta, 20.maija, 17.jūnija, 22.jūlija un 26.augusta numuros) Pienācis 1988. gads, perestroika un viss ar to saistītais darbojas pilnā sparā. Nāk jaunas vēsmas, bet arī vecie laiki negrib projām doties. Akurāt kā revolucionārās situācijas trešā pazīme — apakšslāņi negrib dzīvot pa vecam, augšslāņi nevar. Laika ritējums, protams, tādēļ neapstājas. Tā vai citādi, bet rūpnīcas darbojas, ļaudis rosās, mašīnas brauc un ielām ir ko turēt.

(6.turpinājums, sākums 28.janv., 4. un 25.marta, 20.maija, 17.jūnija un 22.jūlija numuros)

Es atkal šķirstu faktu krājumus, lai uzzinātu, kas bijis, kas nebijis, kā ielas savu veidolu mainījušas. Tāpēc iegriežam laika ratu no tās vietas, kur pagājušo reizi apstājāmies.

Kas jauns it kā nesenajos, tomēr jau tik tālajos un piemirstajos laikos, tā nodomāju un dodos dokumentēto atmiņu klejojumos pa Valmieru padomju laikos. 1977.gads bijis ievērojams ar oktobra revolūcijas 60. gadadienas atzīmēšanu. Protams, daudziem tie bija patiesi svētki, bet ļaužu vairumam tika prieks par pāris brīvdienām un oficiālo daļu noslēdzošajiem sarīkojumiem.

(4.turpinājums, sāk. 28. janvāra, 4. marta, 25. marta un 20. maija numuros)

Šajās vējīgi saulainajās dienās, kad putekļu vērpetes virpuļo gaisā, es atkal dodos pretim laikam, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Šā vai tā — citādāk bija...

( 3. turpinājums. Sākums 28. janv., 4. marta un 25. marta numuros)

Pavasarim un dārza darbiem sākoties, laika trūkums liek sevi manīt, brīvbrīžu īsti nav, tomēr ziņkāre ņem virsroku - kā tad manas Valmieras ielām klājies pagājušā gadsimta 60. gados?

(sākums 25.janvāra numurā)

Dzīve rit, ielas, atbildīgo ļaužu vadītas, kā nu kura — daža turpina savu ierasto gaitu un arī vārdu tai neviens nost neņem, cita veidolu pamaina, kāda pieņem jauno nosaukumu, bet vairākām, pēckara jauncelsmes skartām, jādodas projām no savas dzīvesvietas, lai atgrieztos, kad tās sauks atpakaļ.

Pieklusis Otrā Pasaules kara troksnis, varas atkal mainījušās un līdztekus ikdienišķajām rūpēm, kas saistītas ar posta likvidēšanu, bet, saprotams, ideoloģiskās nostādnes nekādā ziņā nav atstājamas novārtā.