Neļaujam mīlestībai notikt

Kā tu jūties?

Man ir laba sajūta par topošo izrādi. Tā jau vienmēr ir pie radīšanas — tie mirkļi, kad šķiet, ka būs labi, bet tad atkal šaubas, ka varbūt tas nemaz nestrādās. Ieraugi dekorāciju, kas vēl ir darbnīcā, un nodomā — ārprāts. Kad makets beidzot tiek pārcelts skatuves telpā, tu saproti, ka, jā, tas, kas bija maketā izdomāts, strādās. Kamēr nonāk līdz materiāla fiziskajai realitātei, pirms sāk ražot dekorācijas, ļoti ilgi tiek auklēta idejiskā realitāte. Izdomātajai idejai ir ļoti jāuzticas. Jānotic tam, kas ir sajusts un saprasts radīšanas laikā.

Pastāsti, kā nonāci līdz «Džeinas Eiras» scenogrāfiskajai idejai?

Sākuma procesā, daudz runājot ar Reini Suhanovu un rādot viņam dažādas idejas, nonācu pie precīza tēla, kas atbilst noskaņai, ko sajutu romānā — attiecībām, kas ir starp Ročesteru un Džeinu Eiru. Es ilgi dzīvoju ar izrādes materiālu, līdz manī radās sajūta. Pirmais impulss, kas uzreiz nāca prātā pēc romāna izlasīšanas, bija dabas stihijas un romantisma laika glezniecība — pētīju Tērneru, K.F. Dāvida noskaņas. Tieši glezniecībā meklēju vētras motīvu, kas ir «Džeinas Eiras» pašā pamatā. Sapratu, ka jāturpina iet šo meklējumu ceļu. Iedomājies, tu ej tajā slapjumā, no visām pusēm tevi sit gan stiprais vējš, gan lietus… tev ir auksti, tu esi slapjš līdz kaulam, kuplie tērpi, kurus sievietes nēsāja 19. gadsimtā, kļūst mitri un smagi. Daudz domāju arī par to, kā tajā laikā jutās cilvēks, kad viņš ir tajos skarbajos apstākļos pavisam iekšā, tur jābūt tik sīkstam cilvēkam, un Džeina Eira noteikti tāda bija, tas ir viens no apstākļiem, kas veidojis viņas raksturu — skarbu, bet tajā pašā laikā ļoti vērīgu un jūtīgu. Mūsdienās cilvēkam būt stihijā ir vieglāk — viss ir pieejams, piemēram, to pašu apģērbu var pielāgot jebkuriem laika apstākļiem…