Liekam jaunu bildi iekšā

Paši arī gaidījām ļoti daudz un daudz strādājām, lai tas izdotos, pašiem likās, ka cerības ir lielas, nebraucām nesagatavojušies vai kaut kā tamlīdzīgi, tāpēc vilšanās šoreiz ir smagāka. Neuzskatu, ka bijām pelnījuši izkrist jau pirmajā kārtā, taču visi nosacījumi sakrita pret mums, acīmredzot līdz galam nebijām kaut ko sapratuši, un tas pašlaik visvairāk sāp. Runājot par objektīviem un subjektīviem apstākļiem, kuri varbūt mums traucēja parādīt to labāko sniegumu, bija pavisam vienkārši: ļoti neparocīgs izrādījās otrais tramplīns. Reāli spriežot bez attaisnojumiem, BMX nesastāv tikai no cilvēka, olimpiskā čempiona, kam ir dots talants, tas sastāv arī no visādiem sīkumiem, kurus treniņos mēģinām atstrādāt, bet rezultāts ir viens liels kopums. Ar visu tikām galā, netikām ar vienu svarīgu lietu galā, un tas arī bija tas traucēklis, ka rezultāts bija tāds. Viss pārējais, kā saka — neesam paši skaitījuši punktus, ir sekundārais. Braucām cīnīties par visaugstāko mērķi, jo zinām, kāds ir Māris — viņš nav trases cīnītājs, viņš ir pirmās taisnes braucējs. Un šoreiz tajā taisnē otrais divnieks, tehniski runājot, bija diezgan ass. Līdz ar to tās sajūtas radās tādas, ka nevarēja braukt par visiem 100 procentiem, tramplīns meta pārāk tālu, līdz ar to varēja gadīties tieši tas pats, kas Edzītim, kad aizlido par tālu un zaudē ritmu, savu pozīciju un jau pašā startā reāli zaudē pārliecību, kas ir viena no svarīgākajām. Tiklīdz nav pārliecības braukt par 100 procentiem otro divnieku, arī starts tiek paņemts nedaudz maigāks, visi aiziet garām. Vēl viens liels faktors, kas mūs vispār varēja glābt tajā trasē, bija pretvējš, kura laikā pirmā taisne vairs nav tik ātra, tajā var braukt ar lielāku jaudu, kad nevari pārāk samīties, jo vējš pūš atpakaļ, un pārējie, kuri nav tik jaudīgi, netiek tuvumā.

IVO LAKUČS (no kreisās) un MĀRIS ŠTROMBERGS olimpiskajā Riodežaneiro trasē, sekojot konkurentu braucieniem. Ilmāra Znotiņa (LOK) foto