Lēmumus pieņem ar sirdi
«Bez darba vēl gribas radīt,» sarunā sacīja valmieriete JŪLIJA HMEĻEVSKA, un tie ir kā atslēgas vārdi stāsta saturam. Jūlija glezno, vāra ziepes vārdu tiešajā nozīmē, pērnajā gadā noskrējusi divus pusmaratonus, bet ikdienā viņa ir zobārste. Taču arī ne gluži parasta zobārste, ja tā stereotipiski raugāmies uz stomatologa profesiju. Jūlija izdarījusi citas izvēles. «Es taču eju pa dzīvi, izvēloties tikai to, ko man sirds saka,» tā jaunā sieviete, kura pieņem pacientus laukos, divas dienas nedēļā strādā Mazsalacas slimnīcā, bet asākā profesionālā šķautne ir tā, ka Jūlija jau pusotru gadu rauj zobus tiem cilvēkiem, par kuriem lielākā daļa sabiedrības varbūt vēlētos pat aizmirst. «Mans pacients ir mans pacients, arī tas, kurš zobārsta krēslā iesēžas cietuma sienās. Viņš ir cilvēks, kuram jāpalīdz,» tā Jūlija pastāsta, ka viņa ir zobārste Valmieras cietumā.
Redz, kur rāvēja aiziet!
Šāda replika Jūliju netraucētu. Pēc stomatoloģijas studiju beigšanas Jūlija strādājusi Rīgā, tad, atgriezusies dzimtajā pilsētā, strādājusi Jolantas Kalniņas praksē, bet turpinājusi meklēt savu vietu Valmierā. Drīzumā viņa pacientus pieņems Smilšu ielas zobārstniecībā, kur kolēģi, zinot Jūlijas aicinājumu un varēšanu, viņai uzticējuši tieši zobārstniecības ķirurģisko pusi.
«Darbs ir smags, bet man darbs tomēr ir arī hobijs. Uzskatu, ka tas, ko daru, ir skaisti! Cenšos visu darīt skaisti. Ne tikai zobus labot, arī zobus raut ir māksla. Daudz jāzina, bet arī jājūt, jābūt pacietīgam. Reizēm domāju, ka ir zināšanas, krājas pieredze, bet joprojām varu izmantot arī to rūdījumu, kas nāk līdzi no skolas laika. Pabeidzu Valmieras Mākslas vidusskolu un atceros, ka pie viena darba nācās strādāt sešas, astoņas stundas. Nebija mūsdienu tehnoloģiju, bet bija velce, tuša, otiņa, tad visas tās smalkās līnijas... Lielu pacietību tas prasīja, acumēru, izjūtu. Man šķiet, ka tas manās rokās un redzējumā palicis, un tas palīdz profesijā. Kā zobārste es ļoti mīlu savu darbu, savus pacientus,» stāstīja Jūlija, kuras ceļš līdz visām izvēlēm, kas tagad izveidojušas stipru personību, nemaz nav bijis rozēm kaisīts.
JŪLIJA HMEĻEVSKA: «Katram pacientam es atdodu daļiņu no savas sirds siltuma, neapzināti, neko neprasot un negaidot pretī.»
Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv