Latvijas kapu kultūra vakar un šodien

Pavisam ne nejauši, ka tieši rudenī no Miķeļiem (29.09., bet senajiem latviešiem 20. – 22.09.) līdz Mārtiņiem (10.11., senajiem latviešiem 05.11.) ir arī Dievaines jeb Veļu laiks. Pat tad, ja mums tautas tradīcijas būtu izzudušas, pati daba ar visiem iespējamiem līdzekļiem rādītu un vedinātu dziļāk just un meklēt to tiltu, kas savieno vienu mūžību ar otru.

Kapu kultūra kā tilts starp dzīvajiem un mirušajiem

Cilvēks ir vienīgā būtne, kas apzināti domā par nāvi un mēģina ar to «sarunāties». Kapu kultūra ir viens no veidiem, kā cilvēki rada mūžības izjūtu – lai gan cilvēka dzīve ir īsa, viņa piemiņa, vārds un vieta turpina pastāvēt.

Kapu kultūras spilgtākā vienojošā tradīcija ir kapusvētki – reizē piemiņas diena un dzīvo pulcēšanās svētki. Tādējādi kapsēta kļūst par dzimtas un kopienas vienotības vietu. Kapu kopšana bieži ir ģimenes rituāls. Ja bērni redz vecākus un vecvecākus kopjam kapus, viņi iemācās, ka pagātne un nākotne nav atdalītas.

Filozofiski tā ir arī kā atbilde uz cilvēka eksistenciālo vientulību: ja nāve šķiet robeža, tad kapu apmeklējums ir veids, kā šo robežu mazināt, uzturot dialogu ar pagātni. Filozofiskā šķautne īpaši akcentējas Svecīšu vakarā, kurā aizgājēju pieminēšana ir klusāka un tiešāka.

Kapusvētki un kapu kopšana apvieno ne tikai dzimtu, bet arī sabiedrību. Kapsēta kļūst par vietējo cilvēku kopīgās vēstures «grāmatu». Tur atklājas, ka individuālā dzīve vienmēr ir saistīta ar plašāku stāstu. Pieminekļi, uzraksti, pat kapu plānojums atspoguļo laikmetu un sabiedrību.

Vai mūsu attieksmi un uzvedību kapsētā nosaka bailes vai pietāte pret nāvi? Cilvēks nāves priekšā vienmēr ir stāvējis ar divējādām sajūtām: bailēm un cieņu. Kapsētas kopšana un rituāli palīdz «strukturēt» šo nezināmo, piešķirt tam formu, un nāve kļūst mazāk biedējoša. Nereti var novērot, kā cilvēki mūža novakarē apzināti kopj kapos savas topošās mūža mājas un gūst savā ziņā mieru un skaidrību par dzīves nobeigumu un turpinājumu pēc tā. Lielākajai daļai tas ir svarīgi.

Neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, mirušo atdusas vieta raisa cieņu. Tā ir kā atgādinājums – es arī reiz tur būšu un ceru, ka mani neaizmirsīs.

Latviešu, kā arī citu eiropiešu kapu kultūra apvieno vairākus slāņus: eksistenciālo (attiecības ar nāvi un nezināmo), ētisko (cieņa pret mirušajiem), sociālo (ģimenes un kopienas vienotība) un kultūras (tradīciju un vēstures turpinājums). Kapu kultūra ir mēģinājums saglabāt saikni ar laiku – pagātni, tagadni un nākotni vienlaikus.

Tradīcijas un kultūras saknes

Latviešu tautasdziesmās nāve bieži tiek attēlota mierīgi un dabiski kā ceļš mājup.

Veļu laiks ir īpašs, un, sācies Miķeļos, tas var turpināties līdz ziemas saulgriežiem. Mūsu senči uzskatīja, ka mirušo gari jeb veļi nāk ciemos pie dzīvajiem. Ģimenes gatavoja mielastu, atstāja galdu klātu arī mirušajiem, atcerējās aizgājējus un godināja viņu piemiņu. Līdz mūsdienām kaut kas no senajām tradīcijām ir saglabājies transformētā veidā. Bieži cilvēki piekopj kādas tradīcijas, neapjaušot to izcelsmi, bet intuitīvi jūtot tās iederību.

Senatnē, vēl pirms kristietības, latvieši mirušos bieži apbedīja dzimtās zemes tuvumā – mežmalās, pakalnos, pie mājām. Ticēja, ka senču gari sargā māju un ģimeni.

Ar kristietības ienākšanu kapu kultūra mainījās – sākās apbedīšana pie baznīcām un kapsētās. Saglabājās senču pieminēšanas rituāli, taču tie bieži tika pārveidoti atbilstoši baznīcas tradīcijām.

Kapusvētku tradīcija attīstījās jaunākajos laikos (19.–20. gs.). Radās raksturīgais latviešu kapu estētiskais stils: balti smilšu celiņi, apstādījumi ar puķēm, krusti vai pieminekļi, bieži ar tautiskām zīmēm.

Mūsdienās kapu kopšanas un rituālu tradīcija ir saglabājusies, bet novērojamas arī jaunas tendences: kolumbāriji, urnu apbedījumi, moderni pieminekļi, taču pamatvērtība – cieņa pret aizgājušajiem un viņu piemiņu – paliek nemainīga.

Pie tuvākajiem kaimiņiem

Ja ir bijusi iespēja pabūt citu valstu kapsētās, nereti secinām, ka mūsu kapu kultūra ir visai atšķirīga un lielā mērā pat unikāla. Mūsu kapsētas daudzviet ir estētiski skaisti dārzi, kur valda miers, gaišums un jaušama nemitīga aprūpe. Latviešu kapsētās ir uzsvars uz dzimtas vienotību un klusumu.

Lietuviešiem kapi biežāk tiek klāti ar akmentiņiem vai bruģi, retāk ar smiltīm. Dominē bagātīgi ornamentēti krusti – krucifiksi. Spēcīgi jūtama kristīgā, katoļu tradīcija. Lietuviešiem svarīga tradīcija ir Visu svēto un Mirušo piemiņas dienas pasākumi 1.–2. novembrī, kad kapsētas tiek izgaismotas ar svecēm.

Igauņiem kapsētas bieži ir mežainas, dabiskas, ar mazāk akcentētu «sakopšanas» ideju nekā latviešiem. Kapsētas bieži saplūst ar dabu, mazāk izteiktas dzimtas pulcēšanās tradīcijas nekā Latvijā. Vairāk akmens pieminekļu. Igauņiem kapu kultūrā ir Hingedepäev (Dvēseļu diena), kad, līdzīgi kā Lietuvā 2. novembrī, iededzot svecītes, piemin mirušos.

Krievijā kapi parasti tiek apjozti ar metāla žodziņiem, tajos bieži ir soliņi un galdiņi, lai varētu mieloties pie kapa. Raksturīga tradīcija ir Lieldienās kapsētās sanākt ģimenēm, aizgājējiem atstāt ēdienu un dzērienu. Raksturīgi lieli granīta pieminekļi ar mirušā attēlu, daudz ziedu un mākslīgo vainagu. Dzīvo un mirušo pasaule vairāk saplūst – kapi vienlaikus kā svinēšanas un pieminēšanas vieta.

Jāteic, ka Latvijā kapsētas nebūt nav visur ar vienveidīgu estētiku, jo mūsu sabiedrība ir daudznacionāla, tālab arī kapsētās var novērot tradīciju dažādību un atšķirīgu gaumi. Vēl savdabīgāk, kad vienā kapsētā dus ne tikai dažādu tautību, bet arī dažādu reliģisko konfesiju ļaudis un vienā nelielā kapsētā kapusvētki norit trīs dažādos datumos – luterāņiem savā, katoļiem un pareizticīgajiem – katram savā dienā.

Atbalsts un pakalpojumu iespējas

Valmieras novadā ir 22 kapsētas. Informācija par lielāko daļu no tām ir digitalizēta.

Par kapsētu uzturēšanu rūpējas pašvaldība. Piemēram, kapsētu saimnieciskie darbi, kopšana, iekšējo ceļu uzturēšana, sēta, soliņi, kapliču un ūdens ņemšanas vietu uzturēšana u.c. ir pašvaldības pārziņā. Ir nodarbināti kapsētu strādnieki, kas atbild par teritoriju tīrību, ceļiem, apstādījumu kopšanu, atkritumu savākšanu.

Tuvojoties kapusvētkiem un Svecīšu vakaram, iedzīvotāji tiek rosināti sakopt kapavietas, novākt lapas, zarus, gružus. Pirms kapusvētkiem pašvaldība par brīvu nodrošina smilti un granti.

Kam pašiem nav iespēju uzkopt tuvinieku kapavietas, ir privātpersonas un arī uzņēmumi, kas veic kapavietu uzkopšanu, apzaļumošanu un regulāro uzturēšanu.

Novadā ir pieejami pietiekami vispusīgi apbedīšanas pakalpojumi un iespējas organizēt cieņpilnu aizgājēja pavadīšanu mūžībā. Ilgstošajiem apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem, tādiem kā «Ritus» un «ORKS», kas visā Vidzemē darbojas vairāk nekā 30 gadus, pievienojusies arī Valmieras krematorija, kas apliecina jaunas apbedīšanas tendences nostiprināšanos mūsu kapu kultūrā.

Jauni, visiem vienādi noteikumi

Līdz šim kapsētu apsaimniekošanā un pakalpojumos katrā novadā noteikumi atšķīrās atkarībā no situācijas un pašvaldības ieguldītā darba, rocības, izpratnes un nākotnes redzējuma. Katra pašvaldība rīkojās patstāvīgi, taču šobrīd Latvijā tiek izstrādāts jauns Kapsētu likums, kura mērķis ir noteikt vienotus noteikumus kapsētu apsaimniekošanai visās pašvaldībās.

Galvenās izmaiņas, ko paredz jaunais likums:

* būs vienota kārtība kapavietu piešķiršanai, kopšanai un uzturēšanai, kā arī apbedīšanas un kapliču izmantošanai;

* pašvaldībām būs jāizveido un jāuztur elektronisks apbedījumu reģistrs, kurā būs attēlota kapavietu shēma un uzskaitīti dati par mirušajiem;

* kapavieta jāsakopj trīs mēnešu laikā pēc bērēm, ilgstoši nekoptās kapavietas tiks uzskatītas par nekoptām pēc trīs gadiem;

* informācija par kapavietu izvietojumu un mirušo datiem būs pieejama pašvaldību mājaslapās;

* prioritāri kapavieta pašvaldības kapsētā būs jāpiešķir vietējiem iedzīvotājiem;

* tiks noteikti kapavietās aizliegtie stādījumi.

Paredzams, ka jaunais likums stāsies spēkā 2026. gada 1. janvārī, ar pārejas periodu līdz 2027. gada 30. jūnijam, kad pašvaldībām būs jāizstrādā un jāpieņem jauni saistošie noteikumi par kapsētu izmantošanu.

Tādējādi, lai arī pašlaik Valmieras novadā ir spēkā vietējie saistošie noteikumi par kapsētu uzturēšanu un lietošanu, pēc jaunā likuma spēkā stāšanās tie tiks aizstāti ar vienotiem valsts līmeņa noteikumiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001