It kā demokrātijas uzvara
Iepriekšējās nedēļas nogalē tādā valstī kā Turcija notika valsts apvērsuma mēģinājums. Daļa armijas mēģināja gāzt valsts visai ekscentrisko un autoritāro prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu un atstādināt no varas viņa vadīto politiskā islāma partiju, kas gan oficiāli nez kādēļ saucas par Taisnīguma un attīstības partiju.
Lai arī militārajiem apvērsumiem Turcijā ir senas tradīcijas un tie notiek vidēji reizi desmit gados, šoreiz apvērsums neizdevās. Nemierniekiem neizdevās arestēt nedz Erdoganu, nedz viņa tuvākos līdzgaitniekus, savukārt Turcijas prezidents spēja izplatīt aicinājumu saviem atbalstītājiem iziet ielās, un pūlis prognozējami metās aizstāvēt savu elku. Ne mazāk svarīgs bija arī fakts, ka atbalstīt Erdoganu nekavējoties aicināja arī tūkstošiem musulmaņu garīdznieku visā valstī. Savukārt tagad Turcijas prezidents izmanto iespēju bez ceremonijām izrēķināties ar saviem politiskajiem oponentiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav piedalījušies neveiksmīgajā apvērsumā, bet viņa atbalstītāju pūļi rīko nebeidzamus mītiņus, pieprasot nāves soda atjaunošanu.