Es dzīvoju tekstā
Pašlaik mācos Liepājas Universitātes maģistra programmas «Rakstniecības studijas» otrajā kursā, kas jau laikam vien liecina, ka dzīvoju tekstā — gan pašas, gan cita rakstītā —, un, kamēr nelūkojos uz aprakstītām lapām, klejoju vārdiskajā klusumā, kur mīt vēl netapušie teksti un idejas. Kopumā tas laikam izklausās traki, taču es tur neko nevaru darīt — grāmatu (arī vispār mākslas) pasaule ir daudzkārt interesantāka un pilnasinīgāka par jebkuru dzīvi, tāpēc neredzu iemeslu realitātē īpaši uzkavēties.
LASĪT, SAPŅOT UN RAKSTĪT. Undīne Arāja mērķtiecīgi turpina vēl Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā sākto ceļu. Foto no personiskā arhīva
Grāmata pie manis ieradās agrā bērnībā, kad mamma lasīja priekšā stāstus un pasakas. Vēlāk, kad lasīju jau pati, izvēlējos līdzīgas grāmatas — pamatā fantāzijas literatūru, tāpēc varu teikt, ka esmu uzaugusi kopā ar Hariju Poteru un Artēmiju Faulu. Vilkme pēc nereālā, fantastiskā, mistiskā joprojām ir palikusi, tādēļ dokumentālo un izteikti reālistisko prozu nelasu gandrīz vispār, jo tā mani garlaiko. Manuprāt, grāmatai ir nevis jāatreferē realitāte, bet jārada kaut kas jauns — jāizmanto dzīve tikai kā viens no materiāliem, lai izveidotu mākslas darbu. Tāpēc visvairāk mani piesaista sirreālie un absurda teksti, arī romantisma literatūra, jo tā ir filozofiska, sapņaina, tai piemīt kaut vairāk par to, ko var ieraudzīt ikdienā. Grāmatā es meklēju pārdabisko — ne obligāti tiešā nozīmē: man nevajag, lai pa lappusēm skraidītu burvji vai kentauri, — galvenais, lai teksts ir piesātināts gan saturiski, gan valodiski, lai tas man sniedz jaunas idejas un piedāvā neparastu skatupunktu. Kā vienu no mīļākajām grāmatām varu minēt Patrika Zīskinda «Parfīmu», pēc kura izlasīšanas es kādas minūtes desmit sēdēju un skatījos griestos, peldot fascinējošā pēcsajūtā ar tirpiņām, skudriņām un dievišķo gaismu. Pēc gandrīz tikpat labās filmas noskatīšanās es, protams, pārtapu par rudmati.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv