Cīnoties ar sevi un kilometriem

- 14.Jūlijs, 2020
Pilsētās un novados
Laikrakstā

Tieši pusnaktī no piektdienas uz sestdienu Rīgā pie Brīvības pieminekļa tika dots starts tradicionālajam skrējienam Rīga – Valmiera, kas pirmo reizi notika tālajā 1989. gadā un līdz 1993. gadam norisinājās piecas reizes, bet 2014. gadā pēc Matīsa Vecvagara iniciatīvas tika atjaunots ar mērķi vākt līdzekļus labdarībai smagi slimo bērnu ārstēšanai.

 Arī šogad skrējiena dalībniekus finišā pie Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas durvju kliņķa sagaidīja un sveica skrējiensoļojuma sargeņģelis Gustavs Mārcis Spilva no Vecpiebalgas, kam ziedojumi tika vākti skolas gaitu uzsākšanai.

Līdz šim nevienam ultramaratonistam nebija izdevies pārspēt Georga Jermolajeva 1992. gadā sasniegto trases rekordu – 8 stundas, 1 minūte un 38 sekundes, bet šogad to paveica uzreiz divi sportisti – Pēteris Grīviņš, kas ceļā pavadīja 7 stundas, 59 minūtes, 02 sekundes, un Kristaps Magone, kas baznīcas durvju kliņķi skāra pēc apaļām 8 stundām. «Priecīgs, ka izdzīvoju,» – tā pēc finiša uz spēku izsīkuma robežas savas izjūtas raksturoja Pēteris. Līdzīgās domās bija arī Kristaps, uz vaicājumu: «kā tu jūties?» atbildot – «nu jau labi.» Trešo vietu, novada karogam plīvojot līdzjutēju rokās, izcīnīja kocēnietis Dmitrijs Ničipors – 8:55,31, par 15 sekundēm apsteidzot Konstantīnu Biktimirovu. Dmitrijam par godu tika atskaņota viņa mīļākā dziesma – Dzelzsgriezējs grupas Līvi ierakstā.

REKORDISTI. DIĀNA DŽAVIZA un PĒTERIS GRĪVIŅŠ. Ārijas Romanovskas foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru