Brīnumu nav – ir nepārtraukts darbs un menedžments

- 25.Marts, 2020
Ekonomika
Laikrakstā

Latvijas Lauksaimniecības datu centra apkopotā informācija par 2018./2019. gada pārraudzības gada produktīvākajiem ganāmpulkiem pēc izslaukuma parāda, ka valsts labāko piena lopkopības saim­niecību top otrajā vietā ir Beverīnas novada Kauguru pagasta zemnieku saimniecība «Vītoliņi», kur saimnieko IEVA un ĢIRTS RUTKOVSKI.

Šajā Holšteinas šķirnes lopu ganāmpulkā aizvadītajā pārraudzības gadā uz 2019. gada 30. septembri bija 93 slaucamās govis. Vidēji no vienas govs gadā izslauca 14705 kg piena ar 3,81% tauku un 3,29% olbaltumvielu saturu. Raksturīgi, ka nu jau gadiem ilgi «Vītoliņi» stabili notur savas pozīcijas Latvijas labāko ganāmpulku spicē. Kas ir stabilitātes pamatā? Ar šo jautājumu nesen «Liesma» devās pie «Vītoliņu» saimnieces un reizē arī biedrības «Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija» valdes priekšsēdētājas IEVAS RUTKOVSKAS.

Jaunums – teļu būdiņas konteineros

Kad saimniecībā ieradāmies norunātajā laikā, vispirms mūs patīkami pārsteidza mazās telītes, sildoties marta saulītē ar siltiem mētelīšiem mugurā. Tā kā līdz šim nekur citur nebijām kaut ko tādu redzējuši, tad arī saruna aizsākās itin simboliski – par ganāmpulka nākotni. Ieva, rādot teļu silītes mājiņas, skaidroja: «Protams, ka varējām iegādāties oriģinālās teļu mājiņas, bet mēs, izmantojot jaunradi, izvēlējāmies savu, salīdzinoši lētāku variantu, kuru noskatīju no kāda jaunā pien­saimnieka Kārļa Raunas pusē. Tika ņemtas vērā augošiem teliņiem nepieciešamās piecas brīvības: pēc barības, ūdens, sausas guļvietas, drošības un brīvs no sāpēm. Sētiņu režģi ļauj katram pareizajā augstumā izvietot gan ūdens trauku, gan piena kanniņu ar knupīti, gan arī startera barības trauku, kuru no sniega vai lietus pasargā neliels jumtiņš.  Mūsu saimniekošanas modelī strikti ievērojam arī grūsno govju piecas brīvības. Viena no tām – lai ir piemērota vide, kur teliņu veselīgi piedzemdēt. Kad tas noticis, protams, ļaujam pirmo tik svarīgo kontaktu. Māte bērnu aplaiza, tā stimulējot asinsriti. Kad mazulis ceļas kājās un meklē pupu, pastāv divi varianti: vai nu abus atstāt kopā, lai viss notiek dabiskā veidā, vai tomēr iejaukties. Tā kā mūsu ganāmpulka ģenētikā gadu gaitā ir ļoti daudz ieguldīts un mums joprojām ir svarīgi, lai katra nākamā paaudze būtu vēl labāka, tad teliņu pēc piedzimšanas vispirms paturam siltā telpā, lai nožūst, bet māmiņa dodas uz slaukšanas zāli, lai tur atdotu jaunpienu. To tad arī kontrolēti izbarojam. Mērām arī pirmpiena kvalitāti, lai saprastu, vai tas ir imūnvielām pietiekošs, lai ganāmpulka papildinājums varētu cīnīties mikrobu un vīrusu pilnajā pasaulē. Tālāk teliņi nonāk dzīvei svaigā gaisā. Būdiņās tie pavada 2 mēnešus, kamēr vien tos baro ar pienu. Tad tie nonāk fermā, kur ir apvienoti tikpat kā bērnudārza grupās atkarībā no vecuma un svara. Arī tas jāievēro, jo citādi diemžēl var sākties bosings – lielāko pāridarījumi mazākajiem.»

Telīšu ataudzēšana – būtiska investīcija

Apzinoties, ka z/s «Vītoliņi» ir viena no tām Latvijas pien­saimniecībām, kur ganāmpulka izkopšana jau gadiem ilgi notiek, izmantojot jaunāko un progresīvāko ģenētikā, saimniecei pavaicājām, vai viņu fermā joprojām piedzimst arī bullīši. Un, lūk, Ievas atbilde:  «Dabā, kā zināms, paredzēts, ka parasti ganāmpulkos pēcnācēji dzimst 50:50, tātad puse telīšu, puse bullīšu. Mūsdienu tehnoloģijas spēj atlasīt tikai sievišķos spermatozoīdus, un tad pēc mākslīgās apsēklošanas 90% gadījumu piedzimst telītes. Apzinoties šo iespēju, ganāmpulku atjaunošanas metodikas ir atšķirīgas. Tā ir investīcija, kas veido nākotnes ganāmpulku. Tikai ir jārēķina, vai šī investīcija nav daudz par lielu pret to, kādā ganāmpulkā vēlies strādāt. Tieši tādēļ biedrība «Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija» pērnā gada beigās paņēma vairākus paraugus un nosūtīja tos uz laboratoriju. Ir jau iegūti pirmie genomi. Tas nozīmē, ka mēs, teliņam vēl mazam esot, jau nosakām tā ģenētisko potenciālu. Dati ir iegūti, visdrīzākajā laikā tos izsūtīsim saimniekiem, lai viņi saprastu, kādi dzīvnieki ir viņu rīcībā. Turpmāk, redzot dzīvniekus pēc viņu ģenētiskā potenciāla, vērtīgākos varēs atlasīt nākamajai paaudzei, tas ļaus tālāk strādāt jau ar krietni lielāku ģenētikas atdevi ne tikai ražībā, bet arī dzīvnieku ilgmūžībā.»

«Vītoliņu» stabilitātes pamats

  Kad saimniecei vaicājam, kas, viņasprāt, ir gadiem noturētās stabilās piena ražošanas pamatā, Ieva nosaka:  «Nekādu brīnumu jau te nav! Stabilitāti izslaukumos noturēt nav viegli, bet ar to komandu, kas ir mūsu saimniecībā, tas ir izdarāms. Tā kā mēs joprojām rupjo lopbarību audzējam, novācam un sagatavojam paši, tad esam piedzīvojuši gan tik slapju, gan arī tik sausu vasaru, ka rupjo lopbarību pie labākās gribas nevarējām sagatavot tik daudz, cik tā nepieciešama. Tas iemācījis katru gadu veikt precīzu reālo barības inventarizāciju un sagatavot tai atbilstošu ganāmpulka barības plānu visai sezonai. No tā arī rodas stabilitāte, jo govīm maksimāli ir novirzīta pati labākā lopbarība, lai tās netraucēti varētu darīt savu darbu, bet ganāmpulka jaunākajai paaudzei šādās situācijās nonāk arī alternatīvi risinājumi: salmi, cukurbiešu graizījumi un vēl citi barības iespējamie varianti. Atkarībā no attiecīgā gada lopbarības kopējā krājuma notiek arī jaunās paaudzes skaita samazinājums. Pareizi veikts menedžments nepieļauj varbūtību, ka pēkšņi, sākoties pavasarim, mums nāktos konstatēt – lopbarības sāk pietrūkt. Prasmīga menedžmenta pamatā arvien ir piecas dzīvnieka brīvības: saņemt kvalitatīvu un drošu barību, tikt pie tīra ūdens, nodrošināt sausu guļvietu un visbeidzot – dzīvi drošībā un bez sāpēm.»

Covid-19 un piensaimniecību drošība

Tā kā «Vītoliņus», ievērojot biodrošības pasākumus, apmeklējām laikā, kad valstī ir izsludināta ārkārtas situācija Covid-19 vīrusa ierobežošanā, nevarējām nerunāt arī par šo tēmu. Un Ievai ir ko teikt:  «Mīļie lopkopji, būsim atbildīgi un saprotoši gan paši pret sevi, gan saviem tuviniekiem un visiem citiem, kas strādā nozarē. Mums šī savstarpējā sadarbība ir ļoti svarīga, tādēļ atcerēsimies aptuvenos pulksteņa laikus, kad sētā iebrauks piena savākšanas mašīna ar tās vadītāju. Gādāsim viņam drošu darba vidi, nepakļausim sevi un autovadītāju nevajadzīgiem kontaktiem. Būsim saprotoši par ganāmpulku pārraugu, dzīvnieku lineāro vērtētāju, mākslīgās apsēklošanas speciālistu un veterinārārstu darbu. Ievērojam likuma prasības un radām viņiem tādu darba vidi, kur būtu nofiksēti dzīvnieki un pēc iespējas mazāka saskarsme ar citiem cilvēkiem. Ir zināms, ka pārraudzību var uz vienu mēnesi izlaist, tad nu Covid-19 ierobežošanas pasākumu laiks ir piemērotākais brīdis, lai par to aizdomātos.»

JAUNĀ PAAUDZE. Siltā mētelītī pie piena kanniņas knupīša. Viss izvietots tā, lai teliņi pienu saņemtu pareizā, dabiskajai videi atbilstošā augstumā. Ārijas Romanovskas foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru