Jūlijs Cukurs

Rakņājoties interneta dzīlēs, uzgāju ziņu par pagājušajā ceturtdienā publiskoto ANO ekspertu ziņojumu, kurā vēstīts, ka par pasaules laimīgāko valsti atzīta Šveice, kurai ar nelielu atstarpi seko Islande, Dānija, Norvēģija un Kanāda, bet pirmajā desmitniekā iekļuvušas arī Somija, Nīderlande, Zviedrija, Jaunzēlande un Austrālija, kamēr Latvija atrodama tikai saraksta 89. pozīcijā, ievērojami atpaliekot gan no Igaunijas, gan no Lietuvas, kuras meklējamas attiecīgi 73. un 56. vietā. Pētījums balstīts vairākos faktoros, ņemot vērā iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, paredzamo veselīgas dzīves ilgumu, pastāvošo sociālā atbalsta sistēmu un korupcijas līmeni, līdz ar to no sarakstā iekļautajām 158 valstīm par visnelaimīgāko nosaukta Togo, aiz kuras ierindotas Afganistāna, Sīrija, Burundi, Benina, Ruanda, Burkinafaso, Kotdivuāra, Gvineja un Čada.

Lai gan pēdējās desmitgadēs esam pieraduši veikalos, ēdnīcās, restorānos, benzīntankos un citās pakalpojumu saņemšanas vietās maksāt ar norēķinu kartēm, gādās arī vēl situācijas, kurās nepieciešama skaidra nauda.

Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete pēdējā laikā mūs uzrunā gan no glancēto žurnālu vākiem, gan no televīzijas ekrāniem, jo, kaut arī oficiāli nav ne virzīta, ne apstiprināta, tomēr figurē kā viena no iespējamajām valsts prezidenta amata kandidātēm. Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ otrdienas vakarā Gundars Rēders viņu bija aicinājis Latvijas TV 1. kanāla iknedēļas raidījuma Viens pret vienu studijā, cenšoties izdibināt Kalnietes kundzes domas vairākos valstiski svarīgos jautājumos — par karu Ukrainā, Vienotības vienotību, oligarhu varu un politiskās sistēmas nepilnībām.

Kā vēsta Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), tās uzdevumā valsts SIA Latvijas televīzija (LTV) jau sagatavojusi trešās programmas krievu valodā koncepciju, paredzot veidot jauktu žanru televīzijas kanālu krievu valodā ar subtitriem latviešu valodā, lai tādējādi piesaistītu auditoriju, kura lielākoties dzīvo Krievijas televīzijas radītajā informācijas telpā, neņemot vērā argumentus, ka šāds kanāls nozīmē vairākuma piekāpšanos mazākumam, netieši atzīstot divkopienu sabiedrību, kuru krietnos divos gadu desmitos tā arī nav spējuši saliedēt bezjēdzīgās integrācijas programmās iztērētie miljoni.