Ar mūsdienu ērtībām dabas klusumā

Cik zinu, šīs nevienam no jums nav dzimtas mājas. Kā līdz šai patiešām pasakainajai vietai gluži blakus asfalta lielceļam nokļuvāt?

Ilze: Jā, šīs nav dzimtas mājas, bet manas saknes ir Rūjienā, pie Igaunijas robežas bija tāda saimniecība Brukas ar ārkārtīgi skaistām guļbaļķu ēkām. Kad tur bērnībā visas vasaras dzīvoju, tad man tās atmiņas tik spilgtas, ka visu mūžu sapņoju par to, ka arī sev gribu tādu latvisku sētu. Manas bērnības sēta diemžēl aizgāja postā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, kad vectēvs nomira, bet vecmāmiņa pārgāja dzīvot uz pilsētu. Šķiet, tikai pagājušajā gadā izlēmām, ka laikam no tās vietas, tā īpašuma atvadīsimies un ieguldīsimies šeit. Jā, tas ir tas sapnis, kuru man izdevās piepildīt 2015. gadā, kad ss.lv ieraudzījām sludinājumu un braucām skatīt. Pirmo reizi pabraucām garām, jo šeit viss bija tā ieaudzis kokos un džungļos! Jā, asfalts bija blakus, bet te jau neviens nedzīvoja.

Armands: Tikai, braucot jau atpakaļ no Silzemnieku puses, ieraudzījām te tādu mazu jumta korīti... Toreiz jau iebraucamā ceļa te nebija, tikai viena maza taciņa, to visu, arī stāvlaukumu taču taisījām vēlāk.

Cik zemes jums te šobrīd ir?

I.: Gandrīz četri hektāri.

Kādā stāvoklī saņēmāt ēkas un cik to bija?

I.: Dzīvojamā māja bija vienīgā puslīdz veselā. Vēl pussabrukusi pirtiņa, tās vietā tagad jauna. Un vairāk nekā.

Vai jūsu rīcībā ir arī kādi dokumenti par Mazsirmeļu izcelsmi, iepriekšējo dzīvi?

I.: Jā, esam parakušies līdz 1945. gadam. Ja gribētu vēl ko senāk, tad vajadzētu uz Rīgu braukt, kaut kad arī to izdarīšu. Dēls savulaik taisīja projekta darbu par šo vietu, tad nu esam atraduši, ka šeit bijusi dzīvojamā ēka, kūts, klēts, pirts un rija. Dzīvojamā ēka būvēta 1905. gadā, bet kūts jau bijusi 1872. gadā, arī rija.

A.: Tā jau agrāk darīja, vispirms uztaisīja to un tad lēnām māju. Tepat blakus ir Lielsirmeļi. Cik mēs zinām no nostāstiem, tad agrāk te bijusi viena saimniecība – Sirmeļi. To vēlāk tēvs sadalījis abiem dēliem, nu, lai nebūtu par īpašumiem jākaro... Tā nu sanākuši Lielsirmeļi un Mazsirmeļi.

I.: Zinām, ka te dzīvojusi Poļu dzimta.

Kādā kondīcijā bija dzīvojamā māja, kad šeit pirmoreiz ieradāties?

I.: Lūk, te bildēs var redzēt, ka Armands ar trimmeri pirts virzienā mazu laukumiņu iztīrījis, lai mēs varētu nosvinēt ierašanos. Tas bija 2015. gada 2. septembris. Toreiz mājai bija mazi lodziņi, caurs jumts...

A.: Padomju laikos te bija ielaisti cilvēki dzīvot, viņi bija pat grīdas dēļus dedzinājuši. Labi, ka jumtam vismaz bija šīferis uzlikts. Jā, īrnieki bija visu kārtīgi nodzīvojuši, pat mājas pamatus nebija pieskatījuši. Nu, cik tur tā darba ar cementa javas spainīti iziet ārā un pamatus pielabot! Nācās arī dažus baļķus sienām mainīt, ar domkratiem cilāt. To nācās arī tāpēc darīt, ka gribēju pamatus atjaunot.

Kuri bija pirmie darbi, ar ko sākāt savas ģimenes ligzdas veidošanu lauku vidē?

A.: Pirmie darbi bija visa liekā izplēšana! Visus krūmus taču pagalmā izplēsām, pēc tam nāca ceļa un stāvlaukuma izveidošana. Jo sākumā mēs mašīnas turējām uz asfalta. Stāvlaukuma vietā laikam bijusi rija, jo tur, virsmu līdzinot, arī pāris dzirnakmeņus atradām.

I.: Arī telpu atbrīvošana, lai vispār varētu kaut ko iekšpusē sākt darīt. Bēniņos arī bija sakrājies gadsimtu slānis! Akmeņu te apkārt bija daudz, tie visi bija pilni ar atkritumiem. ZAAO lielos maisus pasūtījām, tīrījām tos akmeņus (smejas)! Un tad nāca rudens, sapratām, ka mums vajag pirti...

Kad te paši sākāt jau dzīvot?

I.: 2019. gada 5. augustā mēs ievācāmies šeit dzīvot. Visa grīda ēkas iekšpusē tobrīd jau bija izbetonēta, visa viena liela telpa, tikai divas istabiņas nodalītas... Tad sapratām, ka jāpārdod dzīvoklis, lai te visu varētu finansiāli turpināt.

A.: Tobrīd bijām uztaisījuši vienu istabu, kurā dzīvot.

I.: Armands jau pats te visu darīja!

A.: Jā. Mana profesionālā izglītība ir būvgaldnieks, namdaris, parketa licējs. Un otra lieta – tolaik mums bija ļoti atraktīvi vecāki, viņi, pilsētnieki būdami, mums allaž brauca palīgā.

Vai bija arī kādas grūti risināmas problēmas?

I.: Tās bija birokrātiskās peripetijas ar elektrību. Tās ievilkšana tajā laikā bija ārprātīgs cipars.

A.: Pie tam gar māju iet trīsfāžu līnija... Tikai laimīgas sagadīšanās pēc tomēr tikām pie elektrības ievada Mazsirmeļos bez papildu investīcijām. Mums gan te trīsfāžu pieslēguma nav, jo pilnībā pietiek ar 220 voltiem.

Ko šodien, atceroties te jau paveikto, varbūt vajadzēja darīt ja ne kardināli, tad vismaz nedaudz citādi?

A.: Kardināli par visu jau ne. Vienīgā atziņa tāda – ja mēs šodien, jau savā vecumā, ņemtu šādu māju, es to nerestaurētu. Nav man vairs tāda spēka. Es nestu visu nost un uz pamatiem jaunu māju būvētu. Man šogad palika 50, bet muguru jau esmu sabeidzis... Taču, ja visu pagrieztu atpakaļ, kad man vēl tas spēks bija, tad darītu atkal tāpat!

I.: Tas process ir lēns, ja visu grib saglabāt. Mēs jau arī esam centušies visus materiālus saglabāt.

A.: Māju iekšpusē tīrot, ārā izmests nav nekas! Visi dēļi un ķieģeļi ir izmantoti. Tie koka atgriezumi, kas paliek pāri, aiziet kādos skapīšos, piemēram, tualetē un vannas istabā, tāpat tapušas trepes uz otro stāvu. Sākumā viss no mājas tika iznests ārā, palika tikai pliks mājas karkass, kurā tad nu moderno ar veco likām kopā.

Gan jau, sākot te dzīvot, bija kāds plāns, kuru laika gaitā gribētos pamazām īstenot. Cik daudz no iecerētā – var apaļos procentos – jau izdevies paveikt?

I.: Tie varētu būt kādi 80 procenti. Vēl man ir sapnis par dīķi un kādu magnoliju dārzu tur, pie lielajiem akmeņiem.

A.: Es vēl gribētu Mazsirmeļos arī garāžu mūsu automašīnām uzbūvēt.

Varbūt jau gatavajā ir kāda īpaša rozīnīte, par ko pašiem un ciemiņiem prieks?

I.: Manuprāt, rozīnīte ir tā, ka mēs cenšamies savienot to, kas te ir bijis, ar tādu mazliet moderno. Mēs taču gan akmeņus, gan koku un ķieģeļus – visus vietējos materiālus – te esam ielikuši atkal vietā, nu jau jaunai dzīvei.

Ar ko šī lauku māja ir labāka par pilsētas dzīvokli?

I.: Man šķiet, tā brīvība un tas klusums, tā daba un tie putni... Man ārkārtīgi patīk tā dažādība, ar ko mēs sadzīvojam. Mums ir lapsa, mums ir āpsis, mums ir stirnas, zaķi un irbes... Nu, viss iespējamais! Visi mēs te kopā sadzīvojam. Jā, vēl mūsu trīs kaķi (smaida)... Bēdīgi ir tas, un tas jau sanāk no politiskā jeb valstiskā viedokļa, ka mēs par to lauksaimniecības zemi, kuru jau saņēmām aizaugušu un kurā šie mūsu apkārtējie dzīvnieki ir apmetušies, tagad maksājam sodu kā par neapsaimniekotu lauksaimniecības zemi. Jo apkārt ir zemnieku tīrumi. Bet tā taču šiem dzīvniekiem ir dzīvotne, kur apmesties, tajos milzīgajos laukos jau viņiem nav vairs, kur iet...

A.: Es vēl saprastu, ja man būtu 50 hektāri, ko nebūtu apsaimniekojis, bet mums taču te kopā ar māju tikai trīs hektāri ar kapeikām! Vai tad man vajag, lai gar pašām durvīm traktors brauc, – kam tas vajadzīgs?

Cik daudz no te redzamā paveikts pašu spēkiem, bet kur nācās talkā aicināt zinošus profesionāļus vai vienkārši pieredzējušus amatniekus?

A.: Apkuri ievilkt aicināju palīgus. Varbūt arī to varētu pats, bet tad man būtu speciāli jāmācās. Tās tomēr ir specifiskas lietas. Meistari man bija pazīstami, protams, es pats arī viņiem piebiedrojos. Nu, tad vēl arī šogad ierīkotā stiklotā terase. To tāpat vajadzēja pasūtīt, tad nu pati firma visu arī uzstādīja.

Laikam jau ar Mazsirmeļiem ir tāpat kā ar Rīgu, kura nekad nebūs gatava... Kādi nākamie darbi padomā?

A.: Otrais stāvs mājai, arī malkas šķūnītis ar nojumi pirts malkai. Visam jau uzreiz spēka nepietiek.

TĀ TE IR ŠODIEN. Ilze un Armands savas mājas pagalmā šogad 23. jūlijā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001